Pazemes ejas ar sikspārņiem un spokiem. Mangaļsalas vēsturiskais mantojums

Ja esat bijuši Mangaļsalā, zināsiet, ka tur saglabājušās daudzas mūra ēkas, pazemes bunkuri, ejas, kas kopā veidoja krasta aizsardzības sistēmu. Šovasar, izstaigājot plašo teritoriju, radās vēlēšanās uzzināt, kas un kad nocietinājumus cēlis, apdzīvojis šo noslēpumaino teritoriju. Novembrī “Facebook” uzgāju ierakstu par ekskursiju gida pavadībā Mangaļsalas bunkuros. Ilgi nedomājot pieteicos, bet tuvākajā pasākumā brīvu vietu vairs nebija. Par laimi plānā bija nākamā 19. novembrī.

Svētdienas rītā pulkstenis rādīja 11, un laukumā netālu no pieturas “Stāvvadu iela” jau sabraukušas vairākas automašīnas. Esam ap 30 cilvēku, ģērbušies pārgājienam piemērotās drēbēs un apavos, gatavi piedzīvojumam. Daži līdzi ņēmuši bērnus, viens otrs pavisam mazs. Vēlāk bērniem ceļš izrādījās par grūtu un tālu aiz muguras atskanēja skaļas raudas. Tomēr viss beidzās laimīgi, neviens neapmaldījās, pazemē nepalika.
Mūsu gids bija novadpētnieks Normunds Ceipe. Viņš ir arī biedrības “Mangaļsalas mantojums” vadītājs. Īsajā ievadā — instruktāžā viņš teica: “Pārgājiens nav garš (13 km), bet būs ļoti daudz izzinošā, objektu. Atkarībā no apstākļiem laika ziņā tas aizņems trīs — četras stundas. Līdzi jābūt lukturīšiem, jo pazemē, tajā skaitā 200 metru garajā ejā, ir tumšs. Pārgājiens beigsies pie jūras, vietā, kur ūdenī vēl saredzams no dzelzsbetona būvētā zviedru kuģa “Lady Cotlin” vraks.”
Normunds stāsta, ka šie bunkuri, saukti arī par fortiem, ir daudz vērienīgāki, nozīmīgāki, nekā, piemēram, Polijā uzceltie Hitlera bunkuri. Tie veidoti tikai 2. Pasaules kara laikam, toties Mangaļsalas aptver četrus lielus laika posmus. Te ir cara laika vecie un jaunie forti, Latvijas laika, kā arī PSRS laika militārās pazemes noliktavas. Civiliedzīvotājiem šī teritorija nebija pieejama iepriekšējos 150 gadus. Tikai 1993. gadā, kad PSRS armija devās prom, kādu laiku te uzturējās zemessargi, bet kad arī viņi šo vietu pameta, sākās teritorijas izlaupīšana. Izzāģēts un aizvests gandrīz viss metāls, palikuši tikai mūri. Joprojām laiku pa laikam pazūd arī daļa no ielas senā bruģa, kas te ieklāts pirms vairāk nekā 100 gadiem.

Sargāja vienīgo ceļu

Šīs puses militārā mantojuma vēsture iesniedzas 13. gadsimtā līdz ar Rīgas celšanu.1205. gadā, izvēloties stratēģiski svarīgu vietu, bīskaps Alberts sāka cisterciešu klostera celtniecību tagadējā Vecāķu teritorijā. Tad arī radīja pirmos nocietinājumus pie jūras. Tepat netālu ir vecais Daugavgrīvas cietoksnis, kurš nav apdzīvots kopš 16. gadsimta, kad mainījās Daugavas gultne. Līdz 16. gadsimta beigām Daugavas ieteka jūrā bija krietni uz austrumiem — Vecāķos. Vēlāk, 17. gadsimtā, uzbūvēja jaunu cietoksni. Tas savā laikā bija jūras krastā. Tā kā Daugava, plūstot šurp, atnes daudz smilšu, 150 gadu laikā krasts attālinājies par pusotru kilometru. Laika gaitā mainījās arī militārā tehnika, un līdzi tai nocietinājumi. Cietokšņu vietā būvēja fortus. Šeit pirmais celts 18. gadsimtā, zināms ar vārdu “Komētforts”.

Pirmais objekts, pie kura nonākam pēc pāris minūšu iešanas, ir Latvijas laikā celtais dots (no krievu valodas Долговременная огневая точка — ilglaicīgs uguns punkts). Atsevišķa neliela, no dzelzsbetona izgatavota fortifikācijas būve, kas paredzēta šaušanai ar dažādiem ieročiem, un nodrošina aizsardzību no kājnieku ieročiem un granātām.

(Turpmāk vēl.)