Pateicība vai labvēlības “pirkšana”?

Tiesībsarga birojā norāda, ka obligāto ziedojumu vākšana skolās nav pieļaujama un arī brīvprātīgas vecāku iniciatīvas ar naudas vākšanu dāvanām skolotājiem nav atbalstāmas. Tiesībsargs skaidro, ka nereti izglītības iestādēs pastāv tendence apdāvināt skolas personālu, konkrēti, skolotājus. Bieži vien tas izpaužas nerakstītas tradīcijas veidā — apdāvināt pedagogus izlaidumos, jubilejās un citos svētkos ar materiālām vērtībām, kas iegādātas par vecāku savākto vai saziedoto naudu.

Tiesībsargs secinājis, ka šo apdāvināšanas tradīciju piekopj, uztur un kultivē paši bērnu vecāki, īpaši aktīvākie, kuri kā līderi piedalās vecāku komitejās, padomēs, sapulcēs, čatos u. c.

“Nerakstītā tradīcija” jau neradās vienā dienā, arī tā nāk līdzi no padomju laikiem, un līdz šim nav izskausta. Ar to saskāries katrs, kura bērns apmeklē bērnudārzu vai skolu.

Ar zobu sāpēm vai murgu daudzi vecāki salīdzina izlaidumu. “Izlaist” bērnu nav lēts prieks. Svētku tērps un kurpes absolventam un pārējiem ģimenes locekļiem, friziera, manikīra pakalpojumi, mielasts, kūkas skolā un mājās, ziedi skolotājiem, dāvana klases audzinātājai un mācību iestādei. Kopā savācas pieklājīga summa, un jāsāk jau laikus krāt naudu šīm pāris stundām, ko sauc par izlaidumu. Esmu saskārusies ar situāciju, ka ir noraidoša attieksme pret dāvanu skolai. Tad jautājums — vai mesties dāvanai skolotājai? No vienas puses, skolotāja par savu darbu saņem algu. Arī manas paziņas skolotājas to uzsver un dāvanas negaida. Vismīļākā dāvana ir albums ar bijušo audzēkņu fotogrāfijām un vēlējumiem, ko pēc gadiem apskatīt un kavēties atmiņās par pavadīto laiku. Dārgas dāvanas liek arī neērti justies saņēmējam. Tomēr, ja, pēc vecāku domām, skolotāja ir pelnījusi ko vairāk, kāpēc gan izlaidumā viņai nepateikties, lai dāvana ir piemiņa no konkrētās klases un vecākiem. Tikai, manuprāt, pazūd robežas, ja sāk apspriest dāvanas vērtību. Vienam vajag izrādīties, ka viņš var atvēlēt jebkuru summu, otram pat pārdesmit centu būs par daudz. Vairums parasti ir bļāvēji, kuriem viss ir slikti un kuri nekādu risinājumu nevar piedāvāt.

Tiesībsarga birojā norāda — tradīcija sakņojas ne tikai vecāku vēlmē iepriecināt, izrādīt cieņu vai pateikties skolotājam, kurš daudz darījis viņu bērnu labā, bet arī “nopirkt” skolotāja labvēlību, jo sevišķi attiecībā pret bērniem, kuru vecāki rīko apdāvināšanu, tādēļ tiesībsargs rosina lauzt šo tradīciju.

Domāju, pasniedzot dāvanu izlaidumā, nekāda labvēlības “pirkšana” vairs nav iespējama, vien pateicība vai izrādīšanās. Cits jautājums, ja vecāks ar šādu rīcību skolotāju “pārsteidz” mācību gada laikā, kas nepārprotami liek saprast iemeslu.

Dažkārt it nevainīgais “simboliski” sabojā visu, un slikti jūtas tas, kurš dāvanām lielas summas nevar “piemest”. Skolotājam taču varētu pateikties ar ziediem, pašgatavotu dāvanu, sirsnīgiem vārdiem. Piekrītu tiesībsargam, ka šī tradīcija būtu jāizbeidz. Ieguvēji būtu visi. Tikai kā? Aizliegt ar likumu?