www. staburags.lv
Caur dažādām pieredzēm var aktivizēt savas maņas — tausti, dzirdi, redzi, ožu un garšu
Dienvidkurzemes novada Ziemupē ir Liepājas neredzīgo biedrības sociālās rehabilitācijas izziņas centrs lauku vidē “Dvēseles veldzes dārzs”.
PĀRSLAS KONRĀDES TEKSTS UN FOTO
Mūs sagaida Arturs Kokorevičs, kurš ir ekskursiju vadītājs jau trešo gadu. “Mēs esam Liepājas pusē “Laiveniekos”. Jau vairāk par desmit gadiem Liepājas Neredzīgo biedrības priekšsēdētājs ir Māris Ceirulis. Viņš ir ļoti daudz darījis labu cilvēkiem. Pats ir neredzīgs cilvēks. Viņš iedomājās, ka ir arī citi līdzīgi cilvēki, kas dzīvo mājās četrās sienās un gribētu pie dabas atpūsties, veldzēties, atjaunot sajūtas, prasmes,” par ideju iegādāties īpašumu saka Arturs.
Viņš stāsta, ka toreiz viss bijis aizaudzis, bet 12 gadu laikā cilvēki ar invaliditāti dažādu veidu projektos paveikuši milzu darbu. “Ir gandarījums par to, ka cilvēki ar savu veikumu pierādījuši, ka var, un kopīgiem spēkiem visu šeit izveidojuši. Mums ir viesu mājiņas, kempingu mājiņas, šeit brauc ekskursijās kā uz jebkuru tūrisma objektu apskatīties, atpūsties, notiek arī banketi, semināri,” saka Arturs.
Ideju netrūkst
Uz stenda var aplūkot teritorijas un reljefu karti, kas domāta neredzīgajiem. “Karte, kura netiek līdzi izmaiņām. Te viss attīstās, nekas nav apstājies. Teritorija ir vairāk nekā 10 hektāru liela. Karte pielāgota neredzīgam cilvēkam, lai arī viņam būtu priekšstats. Aizveram actiņas un mēģinām iejusties, kā ir būt neredzīgam cilvēkam!” aicina Arturs. Mēģināt sataustīt augļudārzu, ceļu, tūjas, mājas ir diezgan grūti.
Liepājas Neredzīgo biedrības simbols ir kurmītis, jo tas ir neredzīgs, čakls, atbildīgs un arī kā mecenātisma simbols. “Šeit viss, ko redzam, ir sociālā uzņēmuma princips. Atbrauc viesi, tūristi, kas vairākas naktis te pārnakšņo. Visu gūto naudu iegulda attīstībā, lai varētu nopirkt, piemēram, jaunu veļu vai galdniecības materiālus,” stāsta Arturs un piebilst, ka darboties palīdz ziedojumi, tūrisma ienākumi, Labklājības ministrijas dažādi projekti, speciālās subsidētās stipendiātu vietas.
Uzzinām, ka vienīgā krāsa, ko vājredzīgi cilvēki uztver, ir dzeltenā — to zinātnieki izpētījuši. To redzam daudzviet teritorijā, un Arturs stāsta, ka tāpēc arī pilsētās esot dzeltenas līnijas gar peroniem, sabiedriskā transporta tablo arī ir dzeltenā krāsā, jo tā arī ir vides pieejamība ikvienam.
Arturs stāsta, ka teritorijā ir arī telšu vietas, ir vairāki soli, kas atgādina laivas, jo ļoti tuvu ir jūra, ir futbola, volejbola, basketbola laukumi. “Šovasar ir doma arī mākslīgo zālienu izbūvēt, lai būtu tāds īsts futbola laukums. Idejas un ieceres mums ir katru gadu daudz, tās neapsīkst. Kā saka, katru gadu mazliet,” saka Arturs. Savukārt pludmales volejbola laukumā, kad noņem tīklu, neredzīgie cilvēki un citi centra viesi ar aizsietām acīm var uzspēlēt pludmales futbolu ar skanošo bumbu.
Viņš pievērš mūsu uzmanību ēkai, kas vēl būvējas, un saka, ka Latvijā tādas vēl nav bijis. “Tā top lēnām. Šoziem ielika durvis, logus. Ēkas pirmajā stāvā būs pirts, sauna, sāls istaba speciāli ierīkota cilvēkiem ratiņkrēslos. Otrā stāva istabiņas paredzētas viesiem. Mēs ļoti priecājamies, ka pieprasījums pieaug, bet nespējam tikt līdzi — nepietiek vietas, sevišķi vasarā. Kad ēka būs gatava, tas atkarīgs no finansēm. Visi ceram, pēc iespējas ātrāk,” teic Arturs. Blakus esošais dīķis ierīkots tā, lai tajā varētu peldēties arī cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem.
Daudzpusīgas iespējas
Cilvēki ar īpašām vajadzībām paši savām rokām uzbūvējuši apaļu lapeni ar stikla logiem visapkārt. “Filozofiski doma ir tāda, ka tas ir liels koka stumbrs, augšā lapas, zari, viss smaržo — no dabīga koka izgatavots, visapkārt arī redzams augļudārzs, kurā aug ābeles, ērkšķogas, upenes. Pēc tam mūsu pavāre gatavo ievārījumus, kompotus, kad strādājam, tos pasniedz arī pusdienās. Kad vakaros ir tumšs, ļoti skaisti izskatās degošās lampiņas. Šajā ēkā visu gadu notiek dažādi semināri, banketi, iespējas ir ļoti daudzpusīgas. Trīs reizes nedēļā notiek rehabilitācija, cilvēki brauc no Liepājas, tas ir gadā 100 stundu,” stāsta Arturs.
Pie kādas ēkas karājas liels zvans. Tas ir pusdienu zvans, ko uzdāvinājusi Jūrniecības koledža. Teritorija ir liela, tāpēc zvans tā aicina pusdienās, lai visi var sadzirdēt.
Interaktīvajā apskates objektā “Dievs radījis” ar tausti vai Braila rakstu jānosaka, piemēram, kādi graudi sabērti maisiņā. Tad ir iespējams ieiet tumšā telpā un pamēģināt ar tausti sajust to, kā jūtas neredzīgs cilvēks.
Blakus ir smaragda tūju labirints, diezgan iespaidīga Baso pēdu taka — 610 metru gara, ar desmit metru gariem atšķirīgiem posmiem. Tur nav tikai akmentiņi un čiekuri, bet arī dažādi šķēršļi un pat tunelis. Viss domāts cilvēkiem ar dažādu invaliditāti.
Pa ceļam uz Sajūtu parku paejam garām stabiņiem, uz kuriem redzami mazi kurmīši ar ziedotāju vārdiem. Sajūtu parks izveidots saules formā, tā vidū ir strūklaka ar kurmīti, bet apkārt — augstas dobes ar dažādiem augiem. Augstās dobes veidotas tāpēc, lai to augstums būtu ratiņkrēsla līmenī.
Visi šie objekti veidoti, lai caur dažādām pieredzēm var aktivizēt savas maņas — tausti, dzirdi, redzi, ožu un garšu.
Reklāma