Par vēsturi, vērtību kausiem, toleranci, vandalismu un komunikāciju

Kad Senās Romas impērijas norietā germāņu klejotājcilts vandaļi iekaroja Romu, tie vareno pilsētu ne tikai pamatīgi izlaupīja, bet arī bezjēdzīgi nopostīja. Pēc tam, kad Lielās franču revolūcijas laikā, XVIII gadsimta beigās, ar līdzīgu rīcību paši savā zemē izcēlās franči, vispārējā lietojumā nostiprinājās termins “vandalisms”. Ar to pieņemts apzīmēt mākslas, kultūras un arhitektūras vērtību apzinātu, bezjēdzīgu postīšanu un iznīcināšanu.
Jaunāko laiku vēsturē vandalisms kļuvis ne vien par pūļa bezjēdzīgām, bet ļoti mērķtiecīgām valdošo varu darbībām. Iznīcinot kāda laikmeta vai tautas mākslas, kultūras un arhitektūras objektus, tiek veikti centieni aizslaucīt atmiņas un izmainīt izpratni par atbilstošu laikmetu, degradēt tautu pašapziņu un pārrakstīt to vēsturi.
Ļeņina boļševiki, piemēram, pēc 1917. gada otrās revolūcijas mērķtiecīgi iznīcināja to, kas tā vai citādi simbolizēja vai kaut tikai atgādināja par cariskās iekārtas laikiem. Ja neiznīcināja, tad pacentās mākslas, kultūras un arhitektūras vērtībām piedot lielkrievu šovinisma garšu vai savu boļševistisko nokrāsu. Padomju vara Latvijā līdzīgi izrīkojās kopš 1940. gada. Gāžot mūsu pieminekļus, neatkarības lieciniekus un nacionālās pašapziņas simbolus, to vietā stutējot savus Ļeņinus un viņa līdzgaitniekus, aizliedzot mūsu literātus. Kad Latvija atguva neatkarību un okupācijas armija izvācās, mums palika kaudzēm akmens, vara un bronzas ļeņinekļu, pulka daudz dažādu Padomju armijas monumentu, kā arī cits “gaišā” sociālisma laika kultūrvēsturiskais mantojums.