Par sodu samērīgumu

Pēdējā laikā publiskajā telpā izskanējušās ziņas par vairākiem noziedzīgajiem nodarījumiem un to paveicējiem piemērotajiem sodiem radīja pārdomas par sodu samērīgumu mūsu valstī. Par Latvijā apdraudētu putnu sugas — zīriņu — ligzdas un desmit olu tīšu izpostīšanu kādam vīram piemērots 50 000 eiro liels naudas sods un 140 stundu piespiedu darbs. Par stārķa ligzdas izpostīšanu vēl kādam citam — 15 000 eiro naudas sods un arī 140 stundas piespiedu darba. Tajā pašā laikā par tīšu un apzinātu darbošanos pret Latvijas valsti Krievijas labā — arī naudas sods 15 000 eiro.

Par suņa noslīcināšanu vannā vai dzīvnieku tīšu spīdzināšanu un nogalināšanu tikai nosacīts sods un piespiedu darbs, bet par iekļūšanu mājā un tās apzagšanu rūdītam recidīvistam, kurš pusi gada pavada cietumā un pārējo laiku dara visu, lai tur pēc iespējas drīzāk atgrieztos — sešu mēnešu cietumsods. Un šeit nav runa par to, cik vērta ir putna vai dzīvnieka dzīvība un cik vērts ir mans īpašums, bet gan par sodu samērīgumu.

Vēl kāds piemērs. Biškopim par nenopirktu vinjeti, kas viņam ar mikroautobusu atļauj piedalīties ceļu satiksmē, par to, ka viņš četras reizes ar šo busiņu aizbraucis uz savu dravu, piemērotais sods ir 2000 eiro, bet Madonas pašvaldības vadošajām amatpersonām par braukāšanu ar dienesta mašīnu uz mājām un citās personīgajās vajadzībās — 90 eiro. Drīzāk noticēšu, ka biškopis to vinjeti aizmirsis nopirkt, bet grūti būs iestāstīt, ka pašvaldības amatpersonas būtu piemirsušas par noteikumiem, kas attiecas uz dienesta mašīnu izmantošanu.

Arī jaunā Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča pirmajās darba dienās viena no pirmajām pārrunām bija ar ģenerālprokuroru Juri Stukānu, lai tieši runātu par sodu samērīgumu mūsu valstī. Prezidents norādīja, ka sabiedrībai ir svarīgi uzticēties prokuratūras spējai nodrošināt likumību un taisnīgumu un šī uzticēšanās veidojas no prokuratūras spējas skaidrot nostāju katrā lietā. Piemēram, lietās, kas skar valsts drošību un personas aizsardzību pret vardarbību. Nespēju tikt galā ar vienu varmāku labi parādīja Jēkabpils lieta, kad ne policija, ne prokuratūra, iestādes, kurās cilvēks vērsās pēc palīdzības, nespēja pasargāt viņu no uzbrucēja.

Sabiedrībai ir svarīgi būt pārliecinātai, ka piemērotie sodi par noziedzīgiem nodarījumiem ir samērīgi un taisnīgi, ka cilvēks var justies drošībā un pasargāts, nevis nosacīts sods par puiša piekaušanu tikai par to, ka viņš rokās nesa Ukrainas karogu, vai pat vispār nekas par to, ka uzbrūk policistam.