Par iztikšanu cīnās paši. Viktora Abramenko pagājušās nedēļas pārdomas

Aizvadīta Trešā advente un arvien tuvāk Ziemassvētki, kas mājražotājiem bijis aktīvākais laiks gadā, bet kovida dēļ jau otro gadu pēc kārtas tā nav. Lai arī valdība beidzot atļāva ielu tirdzniecību, kaut kādi tirgi notiks, ko gan nevar dēvēt par Ziemassvētku, tas vairs nav tas pats, kas agrāk. Jau otro gadu Rīgā, Doma laukumā, tirdziņš nebūs vispār — ne lielāks, ne mazāks. Iepriekš regulāri arī mēs tajā piedalījāmies, un, lai arī izmaksas nebija mazas, tas deva iespēju nopelnīt. Saprotams tirdziņa organizatoru lēmums to nerīkot vispār, jo izdevumi ir lieli, bet atdeve maza. Turklāt noorganizēt šādu tirgu ir vairāku mēnešu darbs. Ja lēmums vai noteikumi būtu bijuši zināmi vismaz septembra beigās, varētu sagatavoties. Tas jādara arī tirgotājiem, jo nevar vienkārši paņemt preci padusē vai somā un doties tirgoties. Visu jauno noteikumu ievērošana arī prasa lielākus izdevumus un darbu. Tas viss atsaucas uz tirgus dalībniekiem. Visam jau var pielāgoties, ja zināmi “spēles” noteikumi, bet ar tiem valdība vilcinājās līdz beidzamajam. Diemžēl šis atkal būs tukšāks laiks gan tirgotājiem, gan pircējiem, jo Ziemassvētku tirdziņi ir kas īpašs. Saistībā ar pandēmiju būtiski samazinājies tūristu skaits, un skaidrs, ka apmeklētāju arī Doma laukumā nebūtu tik daudz, cik iepriekšējos gados. Tā kā šādā situācijā pat, iespējams, nebūtu piedalījušies, jo ieguvumu maz