Par ievērojamu uzlabojumu un būtisku ietekmi

Aizvadītajā nedēļā e-pastā iekrita preses relīzes, kurās gan valdība, gan Saeima steidz ziņot, ka no šī gada 1. jūlija stāsies spēkā jauni palielināti minimālo ienākumu sliekšņi pensionāriem, invalīdiem, trūcīgām personām, tiem, kas saņem apgādnieka zaudējuma pensiju. Kas tad ir šis minimālā ienākuma slieksnis? Tas ir zemākais pensijas vai pabalsta apmērs, mazāk par ko cilvēks nevar saņemt. Piemēram, mazākā pensija, kādu cilvēkam var aprēķināt, ja viņam nav pietiekami liels darba stāžs, no kā rēķināt lielāku. Tas ir ne tikai palielināts, bet mainīta arī tā aprēķināšanas kārtība, paredzot to pārskatīt katru gadu no jauna. Valdības pārstāvji ziņo, ka šīs izmaiņas pozitīvi ietekmēs aptuveni 100 tūkstošus cilvēku.

Izklausās labi, līdz brīdim, kad ieraugām reālās summas un to pieaugumu. Piemēram, nestrādājošam trešās grupas invalīdam minimālais ienākumu slieksnis valsts sociālā nodrošinājuma pabalstam palielināts no 109 līdz 125 eiro, minimālā invaliditātes pensija – no 136 līdz 157 eiro. Pirmās grupas invalīdam – no 217 līdz 251 eiro. Pielīdzinot šīs summas reālajām dzīves izmaksām un tam cenu kāpumam, kādu visās jomās esam piedzīvojuši pēdējā gada laikā, rodas jautājums, vai ar šādu naudu vispār var izdzīvot? Rēķins par apkuri decembrī vai janvārī Aizkraukles lielai daļai iedzīvotāju vien bija lielāks par minimālo pensiju. Ja tāda nauda vienam cilvēkam pēc rēķinu nomaksas paliktu tikai uzturam, vēl varētu izdzīvot. Lai gan Tiesībsargs atzinis, ka pārtikai mēnesī būtu nepieciešami vismaz 180 eiro. Bet, ja cilvēks dzīvo viens, un tie ir viņa vienīgie ienākumi? Protams, ir pārtikas pakas, mājokļu pabalsts un citi palīdzības veidi, bet vai tas glābj situāciju?

Vai to var saukt par būtisku situācijas uzlabojumu, vai ievērojamu pozitīvu ietekmi? Diez vai. Kas gan šodien ir 20 eiro? Viens gājiens uz veikalu, bet aptiekā dažkārt par zālēm vienā reizēm jāatdod pat 30 vai 40 eiro. Vai kāds no Saeimas vai valdības spēj iedomāties, kā tas ir – izdzīvot ar niecīgu pensiju vai pabalstu? Lai pamēģina.

Kāda kundze no Skrīveriem, invalīde, kura izmanto asistenta pakalpojumus, saka – nesaprotu smieties vai raudāt par asistenta darba stundas apmaksas palielinājumu. 29 centi par stundu pirms nodokļu nomaksas. Mēnesī palielinājums ir 8,7 eiro, no kura vēl atskaita nodokļus, jo tā ir darba samaksa. Tā ir ņirgāšanās gan par invalīdiem, gan asistentiem – saka skrīveriete, un nevar viņai nepiekrist. Īpaši situācijā, kad šī lēmuma pieņēmēji paši sev nekautrējas palielināt algas par vairākiem simtiem eiro.