Palīdzēt vai atteikt?

Šonedēļ televīzijas raidījumā “Panorāma” stāstīja par 19 gadus veco Gabrielu no Ogres, kurš slimo ar vēzi, un zālēm nepieciešams pusmiljons eiro. No 15. jūlija aicinājums ziedot naudu puiša ārstēšanai ievietots portālā ziedot.lv. Līdz vakardienas pēcpusdienai savākta nedaudz vairāk kā trešā daļa — 143 tūkstoši eiro. Portālā ir vēl 23 cilvēki ar šādu diagnozi, un viņu ārstēšanai nepieciešamā summa kopā ir 906 tūkstoši eiro. Ziedot.lv ir lielākā un zināmākā vietne internetā, kurā iespējams vērsties pēc palīdzības. Tomēr latviskais kautrīgums arī šajā, teju bezizejas situācijā, daudzus attur no publiskas palīdzības lūgšanas. Labi, ja palīdzēt var radi un paziņas. Cita iespēja ir pārdot kādu savu īpašumu. Tomēr liela daļa palīdzību saņem no valsts. Tomēr ir gadījumi, kā Gabriela, kad saslimušais neatbilst valsts finansējuma noteikumiem. Šajā reizē nepieciešamā summa ir pārāk liela, un no tās valsts iedeva 14 tūkstošus.

Ziņa par palīdzību Gabrielam ievietota arī facebook.com un zem tās ap diviem simtiem komentāru. Lielākais “patīk” skaits ir komentāram, kurā vainota valsts attieksme, piešķirot naudu cittautiešu iniciatīvām, pētījumiem, bet skopojoties savu cilvēku glābšanai. Citi komentētāji atbalsta ideju daļu deputātu un ministru algas ziedot šim mērķim. Te vietā atgādināt, ka 2017. gadā portālā manabalss.lv bija ievietota iniciatīva Latvijas simtgades svinībām paredzēto naudu novirzīt vēža pacientu ārstēšanai. Atbalstu, desmit tūkstošus parakstu, tā savāca ātri un pat pārpildīja. Morālā dilemma — kam palīdzēt, kam atteikt — laikam ir viena no smagākajām. Palīdzēt visiem vai nevienam? Vakar ierakstā klausījos Latvijas radio diskusiju par sieviešu obligāto iesaukšanu dienestā. Kā viens no dalībnieku argumentiem pret bija — sievietēm jādzemdē bērni, jārūpējas par nācijas turpināšanos. Satversmes preambulā jeb ievadā rakstīts “Latvijas valsts ir izveidota, lai nodrošinātu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu cauri gadsimtiem, katra cilvēka un visas tautas brīvību un veicinātu labklājību.” Vadoties no tās, arī palīdzība onkoloģijas pacientiem būtu daļa no nācijas pastāvēšanas nodrošināšanas. Vai varbūt valstij vajag tikai veselus cilvēkus? Ja valsts nevar sniegt palīdzību visiem, tad pastāv risks, ka daži cilvēki paliks ārpus sistēmas, kas savukārt rada nevienlīdzību un netaisnību.