Jādomā, kā sevi nodrošināt
Skrīverieti Eduardu Plukšu agrāk bieži varēja sastapt tirdziņos, piedāvājam savus pītos klūgu grozus. Nu viņš šo nodarbi nolicis malā un vairāk pievērsies darbam ar koku — viņš aizrāvies ar dārza dekoru un citu lietu izgatavošanu.
Eduardam tieši 8. martā ir dzimšanas diena, un viņš ir ļoti priecīgs, ka stāsts par viņu avīzē nonācis tieši šajā dienā.
Vajadzīga stabilitāte
Dzīvē viņam nav klājies viegli, taču viņš ir atklāts un labprāt stāsta par sevi. Eduards ir otrās grupas invalīds, viņam gan nav nekādu fizisku trūkumu vai kustību traucējumu, invaliditāte uz mūžu viņam piešķirta bērnībā izslimotās slimības dēļ. Taču tieši šis apstāklis vienmēr bijis šķērslis, lai atrastu darbu un iegūtu dzīvē stabilitāti. Jaunais vīrietis stāsta, ka, meklējot darba iespējas, bieži dzirdējis atrunas — kam tev strādāt, tu nemaz nevari to darīt, jo tev taču ir invaliditātes pensija, tu dzīvo kopā ar vecākiem, jums ir saimniecība. Arī lūdzot pašvaldībā veselības pabalstu, dzirdēta atbilde par māju un mašīnu. “Bet es jau nelūdzu atbalstu mašīnas remontam, bet gan veselības uzlabošanai,” ar rūgtumu balsī stāsta Eduards. Tā kā algotu darbu atrast tā arī neizdevās, bija jādomā, kā sevi nodrošināt. Eduards divdesmit gadus darbojās Rasmas un Jāzepa Kazimirovu vadītajā pīšanas studijā, pina grozus un citas lietas, kas ļāva nopelnīt. Vienu brīdi gan cilvēkiem interese par pinumiem zudusi, viņi arī pienācīgi nenovērtējuši roku darbu, tāpēc Eduards šo nodarbi nolicis malā. Bēniņos gan kārklu klūgas vēl glabājas, un šo to no paša gatavotajiem darbiem izmanto arī saimniecībā.
Foto no personīgā albuma
Šķūnītis pārtop darbnīcā
Pēdējā laikā vairāk pievērsies darbam ar koku. “Patiesībā šī lieta mani vienmēr interesējusi. Atceros, kad bērnībā kopā ar tēti devāmies uz galdnieka darbnīcu turpat Institūtā. Man tā iepatikās koka smarža, kas mani ļoti uzrunāja. Tagad darbs ar koku kļuvis par manu aizraušanos. Tas gan vairāk ir mans vaļasprieks, taču, ja kāds paprasa kaut ko uztaisīt, neatsaku,” stāsta Eduards.
Mājas pagalmā uzslieto malkas šķūnīti Eduards pats savām rokām, liekot lietā tikai savu nelielo invaliditātes pensiju, pamazām pārveidojis par darbnīcu un savācis visus darbam nepieciešamos instrumentus. Dienā, kad viesojos Plukšu ģimenes mājā, uz darbagalda stāv nokrāsota koka ķerra, kas kādā dārzā pārtaps lieliskā puķu kastē. Turpat blakus apskatāma interesanta dizaina puķu kaste. Eduards rāda telefonā saglabātās fotogrāfijas ar saviem darbiem — tur ir putnu būri, kas pavasarī īpaši aktuāli, soliņi un kastes instrumentiem, statīvs pudelēm un glāzēm un citas lietas. Šo to izdomā pats, šo to noskatās internetā, kur var atrast ļoti daudz noderīgas informācijas. Savukārt mājās rindā salikti Eduarda gatavotie mobilo tālruņu paliktņi, kas reizē kalpo arī kā plauktiņi atslēgām, pulksteņiem vai rotaslietām dāmām.
Labprāt palīdz citiem
Darbu ar koku Eduards pamazām apguvis, praktiski darbojoties. “Ja labi grib, visu var iemācīties. Arī mans vectēvs bija galdnieks un celtnieks, un ģimenē saka, mana izveidotā darbnīca ir tāda pati, kāda bijusi manam vectēvam. Viņš dzīvoja tepat Skrīveros, un arī manās bērnības atmiņās tā ir,” stāsta Eduards, kurš arī dzimis un audzis Skrīveros, un vietējie viņu labi pazīst. Viņa ikdiena paiet, palīdzot vecākiem saimniecībā, savā galdnieka darbnīcā, kā arī dodoties palīgā citiem. Vasarā, ja kāds palūdz, viņš palīdz pļaut zāli, apkopt mājas apkārtni, pieprot arī celtniecības darbus, ko pats apguvis. Ja kādam nepieciešams kaut ko atvest no veikala, atved, jo Institūtā tāda vairs nav. Ziemā uzņēmies rūpes par gājēju pāreju uz Rīgas— Daugavpils šosejas Institūtā. “Tur ir uzkalniņš un līkums, neviens par to īpaši nerūpējas, ziemā netīra un nekaisa, cilvēkiem grūti pārvietoties. Arī pats tur eju un redzu, cik slidens,” stāsta Eduards.
