Šonedēļ redakcijā vērsās Jānis Gailums — Kokins no Jēkabpils, lai pastāstītu par nelaimes gadījumu Secē. Viņu atbalstīja draugs Ivans Petrašeks no Aizkraukles.
“Pie Imanta Stugļa Secē strādāju bez darba līguma. Viņš teica — ja ierodas pārbaude, lai saku, ka tikai palīdzu,” stāsta Jānis Gailums — Kokins. “29. augusta rītā kombainam pārsprāga lielā riepa, es palīdzēju to nomainīt. Imants Stuglis nopļāva labības lauku un teica, lai palīdzu notīrīt transportieri. Kad tīrīju, pēkšņi viņš transportieri iedarbināja, un man tajā ierāva roku. Imants Stuglis izsauca “ātros”, mani aizveda uz Jēkabpils slimnīcu, bet pēc tam uz Gaiļezeru. Prasīju, lai man noņem asins analīzes, lai pierādītu, ka es nebiju alkohola reibumā. Tagad man vairs nav labās rokas. Man ir tikai 30 gadu, bet esmu jau invalīds. Man uz transportiera ir sasista arī seja, labā acs, ar to redzu kā pa miglu. Vēlāk Imants Stuglis sacīja, ka transportiera iedarbināšanas brīdī mani nav redzējis, jo acīs spīdējusi saule. Viņš samaksāja ārstēšanās izdevumus — 96,50 latu, nopirka jaunas botas, bikses un kreklu, iedeva 40 latu, bet tie ir beigušies. Bet brūce ir sastrutojusi, naudu vajag zālēm un pārtikai, vajadzēs protēzei, man tās vairs nav. Kā lai iztieku? Saimnieks teica, ka naudas lietas kārtos ar manu māsu Lāsmu, bet viņai ir atbildējis, ka nav nekāds bankomāts un naudu vairāk nedošot. Ārsti sacīja, ka invaliditāti varēs kārtot tikai tad, kad brūces būs sadzijušas.”
Turpinājums laikraksta “Staburags” 13. septembra numurā.
