“Es mācēju danci vest” ir deja, kas raksturo Kokneses Goda pilsones Kornēlijas Reisneres raksturu un vārdos izteic viņas varējumu. Pērn Kornēlija Reisnere no Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa saņēma Latvijas Atzinības krustu par mūža ieguldījumu Latvijas skatuviskās dejas mākslas attīstībā un Dziesmu un deju svētku tradīciju saglabāšanā.
— Esat teikusi skarbus vārdus par sevi, ka laiks, pirms atklājāt deju, bijis izniekots.
— Tā tas ir, bet tur nav ko sūkstīties. Deja ir visa mana dzīve. Cita formulējuma dejai vai savai esībai man nav. Tā devusi darbu, maizi, visu. Es esmu dejā tajā mirklī kopš 1962. gada — jau 55 gadus. Pirms tam četrus gadus nostrādāju Viļānos lauksaimnieka profesijā. Komjauniešiem bija jāsarīko pasākums, jaunie sanācām kopā un izdomājām, ka vajag deju kolektīvu. Savā ziņā tas bija mans pirmais deju kolektīvs, kurš radās pēc manas iniciatīvas. Pēc koncerta direktors teica — ko ņemies pa lauksaimniecību, nāc uz kultūras namu! Gāju! Pēc gada biju jau deju kolektīvu vadītāju kursos, kur mācījos mācīt dejot. No tā laika joprojām mācos mācīt deju citiem. Šogad pat deju seminārā. Visu mūžu jāmācās, un, ja vēl varu, kāpēc ne?
Koknesi kā dzīvesvietu izvēlējos. Latvijas viducis. Visur citur Latvijā esot ārpus dzelzceļa līnijas Gulbene—Rīga, jūtos kā ārpus dzimtenes. Šī līnija ir mana dzīvības artērija.
— Septiņdesmitajos gados sākāt strādāt arī ar bērniem skolā. Vai viegli bērnus iemācīt?
— Tieši kopš septiņdesmitajiem gadiem Deju svētki man ir ik pēc diviem ar pusi gadiem, jo ir lielie deju svētki un skolēnu. Šis svētku cikls sakārto manu dzīvi, un ir sajūta, it kā kāpju pa pakāpieniem uz augšu, jo katru reizi dejai cits uzdevums, cits raksturs, katriem svētkiem savs repertuārs. Man ir interesanti strādāt gan ar bērniem, ar jauniešiem. Mazie dejotāji ir pirmklasnieki, vēl nezina, kura labā roka, kura kreisā. Mulst, baidās pat no sevis, kad stāstu, kā jāliek kājas, viņi jau ir aizmirsuši, kas jādara ar rokām. Paiet pusgads, kamēr bērnam iemācu koordināciju, tikai tad varu sākt mācīt deju soļus. Nākamais, ko bērns sāk saprast, ir tas, ka viņš nav viens, ka ir kolektīvā. Saprot, ka jānāk laikā, ko nozīmē pārģērbties, ko drīkst teikt savam kaimiņam un ko nedrīkst. Interesants process vērot, kā bērns apgūst šīs lietas, tas dod gandarījumu. Tagad bērni ir attīstītāki, visu var un daudz zina. Tāpēc ir jaudīgāki — agresīvāki, ar viņiem ir sarežģītāk strādāt, jo neklausās, nedzird, ko saka. Vai nu ierāvušies sevī, vai nav iemācījušies klausīties. Pusaudžu gados rodas citas problēmas — bastošana, bet vidusskolēni dejot nāk jau ar attieksmi un mērķi.
— XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku Deju lieluzveduma “Māras zeme” repertuārs iet pie sirds?
— Tas vienkārši nav apspriežams. Visos svētkos ir kāda deja, kura nepatīk, ko nevar iemācīt. Ir pat tā, ka nevar saprast, kā cilvēciņus dabūt līdz pilnībai — dziedam līdzi tekstus dejojot, mēģinām visādi, bet kad iemācāmies… Deju programma “Māras zeme” ir veltījums Latvijai. Simtgadei. Sižets ir izdejot tās vēsturi no sākumiem līdz mūsdienām. Koncertos Daugavas stadionā pa ķermeni visiem skrien skudriņas, arī šajos svētkos tā būs. Man dažkārt nāk pat raudiens no tā skaistuma. Tikai Deju svētkos, kad visi esam kopā, ir sajūta — visa Latvija dzīslās! 70. — 80. gados Daugavas stadionā skatītāju soli bija visapkārt stadionam, pamazām koka konstrukcijas nojuka. Pēdējoreiz stadionā deju vēroja vien pieci tūkstoši skatītāju, tas ir smieklīgi maz, bet nākamajos svētkos skatītāju būs divas reizes vairāk, jo nu ir ierīkotas sānu tribīnes. Tā būs cita jauda, spēks. Katriem deju svētkiem ir savs uzdevums. Liels pavērsiens Deju svētku kustībā notika horeogrāfes Ingrīdas Saulītes laikā. Viņa bija pirmā, kas sāka pievērst uzmanību laukumu zīmējumiem. Tagad katros Deju svētkos tiek izdejoti latvju raksti. Deja attīstās, arī dejotāji kļūst viedāki. Deja nāk par labu orientācijai, domāšanai, attieksmei pret citiem.
— Tie, kas dejojuši pie jums, saka, ka esat vairāk nekā deju vadītāja — arī dzīves mācītāja un deju ģimenes lielā sirds. Viņi teic, ka bijuši arī strīdi, bet mīlestībā jau bez tiem nevarot.
— Strīdi tiešām vienmēr bijuši un vareni! Strīdamies par visu, pie tam esmu šerpa. Tagad gan pieklususi, bet, lai cik dīvaini tas būtu, attiecības vairs nav tik sirsnīgas kā tad, kad biju šerpāka. Uz Dziesmu un deju svētkiem vienmēr esam braukuši, augstas pakāpes ieguvuši, tāpēc visiem jāiet vienā virzienā — nav svarīgi, kādā tonī vai kādu vārdu pasaka. Laukos mums nav kā Ērglim un Purviņam septiņi repetitori un pie katrām klavierēm pianists. Visi lauku deju vadītāji strādā bez pianista, tikai retos gadījumos tas ir. Kad strādā bez klavierēm, tas viss jāpasaka mutiski un ar īstajiem vārdiem.
— Nesaka, ka ar šo večiņu vairs nestrādās?
— Esmu šo mirkli gaidījusi. (Smejas.) Iedomājieties pirmās klases ķiparus, bet pat no viņiem nekad neesmu dzirdējusi šādus vārdus. Eju pa ielu, pieskrien no bērnu laukumiņa maza dāmīte ar bizītēm: skolotāj, es jūs mīlu! Te nu bija norakstīta večiņa! Tas ir tas netveramais! Saprotiet, ja mēģinājumā ir divmetrīgi veči uz skatuves ar savām dāmām, nu kā varu nebūt viņiem blakus? Gulēšu mājās, kājas sariezusi?! Protams, varu tā darīt, ik pa laikam skraidīt nūjot un takas staigāt, bet ko piestaigāšu? Labāk uz kultūras namu! Es nevarētu vadīt kolektīvu, ja pie manis neviens nenāktu. Ja uz ielas pieietu pie kāda svešinieka un teiktu — nāc dejot, diez vai man sekotu. Tas ir kaut kas netverams, cilvēki vienkārši ir. Ir ap mani.
— Kā karš ietekmēja jūsu raksturu?
— Atceros 1943. gadu, baigs gads, tēti mobilizēja vācu armijā kā kalēju pie zirgiem. Krievi nāca iekšā, vācieši bēga, mēs pa vidu. Tēvs krita, pazuda kaut kur ap Kandavu, nav zināms, kur dus, tāpēc ziedus lieku Lestenē. Mammai palikām mēs ar māsu, karš un nabadzība. Nabadzība bija vājprātīga, cukurs nebija kā šķira, arī ziepju nebija, tās vārīja mājās. Utis un kukaiņi, ko armija nesa līdzi, šķita, ka pa gaisu lidoja. Kašķis gāja secen, pateicoties tam, ka tēvam kā kalējam mājās bija sēra pulveris, ko lietojām, cūku taukos iemaisot. Nu esmu ārā no šīs nabadzības, man ir bērni, pulks bērnu. Otra lieta, ko karš iemācīja, bija strādāt. Kādu laiku mamma strādāja par apkopēju skolā, lai būtu mums tuvāk, pēc stundām gājām viņai palīgā malku sanest klasēs.
— Ar kādām sajūtām esat uz Latvijas simtgades sliekšņa?
— Sajūtas ir burvīgas! Citādi nemāku ar vārdiem tās izteikt. Es lepojos ar Latvijas valsti. Negribētos, lai Dziesmu un deju svētki ir aizejoša tradīcija. Nezinu, kurā mirklī — skolā vai ģimenē — tiek pazaudēta saikne ar savu valsti. Kāpēc jaunieši ir ar mieru braukt projām, nevis pacīnīties Latvijā? Laikam jau vieglāk ir par kalpu būt. Protams, jātiecas uz virsotnēm, ir labi studēt ārzemēs, bet lielākā daļa turp dodas tikai strādāt. Bēdīgi, nomācoši, gribētos, lai jaunieši nebrauc prom. Visbaisākais, ka lauki pilnībā iznīcināti, mazās lauku sētas bija kā saliņas Latvijai. Tagad to ir pavisam nedaudz. Cilvēki, kas nāk atpakaļ uz laukiem, tie gan silda sirdi. Valstī ir tāds apjukums, vai līderu trūkst? Nezinu.
— Ko Latvijai novēlētu dzimšanas dienā?
— Būt Latvijai! Esam savā zemē, un ko var vairāk vēlēties, vienkārši būt tādiem, kādi esam. Tik daudz dzīvību atdots par brīvību! Pēdējais karš paņēma lielus upurus. Tas iznīcināja visu inteliģenci. Virsnieki visi bija ar augstākajām izglītībām, tos prasti nošāva Litenē, mežu uzstādīja virsū. Nīcināja ārā tos, kuriem bija māja un rocība, tos cilvēkus, kuri Latviju bija pacēluši. Pateicoties trimdas latviešiem, Latvija ir. Tieši viņiem bija savas skolas, kur mācīja latviešu valodu, viņi rīkoja dziesmu svētkus. ASV taču varēja nezināt tādu komatiņu uz kartes kā Latvija, bet bija kāds, kas par šo zemi viņiem atgādināja — trimdas latvieši. Žēl, ka viņiem Padomju Savienības sabrukums nāca drusku par vēlu. Viņi bija pietiekami lielos gados, lai atgrieztos dzimtenē. Tomēr viņu nopelns tam, ka Latvija ir, ir milzīgs. Paldies!
Lai Latvijai ir jaunieši! Nezinu, kādas būs izglītības kompetences, ellē ratā, bet jaunieši negrib mācīties! Kaut tas mainītos! Man bija divas klases jāapgūst vienā gadā, eksāmeni, sākot no ceturtās klases, bija ik gadu pavasarī. Nevaru saprast, kā var vienu eksāmenu tagad nenokārtot? Ēdām ceriņziedus laimei līdz vemšanai. Ir taču jāmācās! Valstij vajag gudras galvas, lai nav tā, ka ievēl labu cilvēku, bet viņam nav vieduma, kā lietas darīt.
Lai pietāte latviešiem! Tās trūkst pret tiem cilvēkiem, kurus ievēlam. Meklējam kļūdas — prezidents, redz, nepateica tā un tā, bet var teikumu pagriezt otrādāk — viņš pateica tā, gribēja, lai sadzirdam to un to. Nesaprotu, kāpēc jāievēl un tad barā jānorej?! Pietāte, kur tu esi?
Padomju laiks latviešiem iemācīja zagt un divkosību, šīs nezāles jāravē ārā! ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Kornēlija Reisnere.
Dzimšanas laiks un vieta: 1936. gada 29. oktobrī Ļaudonā.
Ģimene: divi bērni, pieci mazbērni un divi mazmazbērni.
Nodarbošanās:
trīs deju kolektīvu
vadītāja.
Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
