Vakar, uzrunājot Saeimu tās pavasara
sesijas noslēguma sēdē, es īpaši pieteicu, ka par Administratīvi
teritoriālo reformu atsevišķi runāšu šodien.
Administratīvi teritoriālā reforma
noteiks Latvijas attīstību gadu desmitus uz priekšu, tā skar teju
katru Latvijas iedzīvotāju, un teju katram ir savs viedoklis un
pārliecība gan par reformas vajadzību un gaitu, gan arī
sasniegtajiem rezultātiem. Liela daļa pašvaldību un iedzīvotāji
to atbalsta, bet daudzi ir arī pret to.
Esmu uzklausījis un sadzirdējis visu
reformā iesaistīto viedokļus, argumentus un emocionālo
pārliecību. Šajās dienās gluži kā tiesas spriedumā esmu
svēris un vērtējis argumentus par likuma izsludināšanu un
argumentus par likuma nodošanu otrreizējai caurlūkošanai.
Apzinoties šā lēmuma nozīmīgumu
mūsu valsts dzīvē, es vispirms izklāstīšu savu vērtējumu par
abu pušu argumentiem un tad darīšu zināmu savu lēmumu.
I
Pieņemtajā “Administratīvo
teritoriju un apdzīvoto vietu likumā” (turpmāk – Likums)
Saeima politiski ir izšķīrusies par būtisku pašvaldību skaita
samazināšanu, paredzot šobrīd esošo 119 pašvaldību vietā 42
pašvaldības, kas ir daudz jaudīgākas un potenciāli varētu
nodrošināt pienācīgus un katram iedzīvotājam vienlīdzīgi
pieejamus pašvaldību sniegtos pakalpojumus, kā arī sekmēt
ekonomisko izaugsmi.
A Par Likuma izsludināšanu
II
Regulāri tiekoties ar Latvijas
iedzīvotājiem visās Latvijas malās un uzklausot viņu domas un
vērtējumus par politisko situāciju, no pirmajām dienām Valsts
prezidenta amatā esmu dzirdējis kritiku par notiekošo
Administratīvi teritoriālo reformu, bažas par vietējo kopienu
viedokļa ignorēšanu un pamatotas bailes un neziņu par dzīvi pēc
Administratīvi teritoriālās reformas.
Kopējas reģionālās un pašvaldību
attīstības politikas vājums un nespēja nodrošināt visas valsts
vienmērīgu ekonomisko attīstību šajos gados visvairāk ir
izjusti nevis Rīgā un Pierīgā vai reģionālās attīstības
centros, bet tieši attālākajos pagastos un mazpilsētās.
Arī šī Administratīvi teritoriālā
reforma vissāpīgāk emocionāli skar tās vietējās kopienas, kas
atrodas tālāk no iezīmētajiem attīstības centriem.
Es pilnībā saprotu vietējo kopienu
bažas, ka, zaudējot savu pašvaldību un iekļaujoties lielākās
pašvaldībās, to kultūrvēsturiskā identitāte un lokālās
piederības izjūta varētu būt apdraudēta, kā arī tiktu
samazinātas iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanu savās
interesēs un varētu attālināties lēmumu pieņemšanas centri,
radot bažas par nākotnes izredzēm un pakalpojumu pieejamību.
III
Tādēļ mana pārliecība ir, ka
vietējās kopienas – pagasti un mazpilsētas – šīs
Administratīvi teritoriālās reformas rezultātā nedrīkst, es
uzsveru, nedrīkst pazust.
Valstij ir jārada priekšnoteikumi,
lai vietējo kopienu balss un intereses tiktu saklausītas nākotnē
vairāk, nekā tas bijis līdz šim.
Katrai vietējai kopienai ir jāsaglabā
sava identitāte un sava vienreizība, un tas ir būtiski kā no
visas valsts kopējām ilgtermiņa interesēm, tā no latviešu
nācijas un mūsu nacionālās identitātes perspektīvas.
Stipras un savā lokālajā piederības
izjūtā un kultūrvēsturiskajā vidē sakņotas vietējās kopienas
– mūsu Latvijas pagasti un mazpilsētas – ir mūsu tautas un
valsts ilgtspējīgas attīstības pamats un mūsu kultūras un
dzīvesziņas nesējs cauri gadsimtiem.
IV
Diemžēl Administratīvi teritoriālās
reformas sagatavošanas posms ir bijis nepietiekoši pārdomāts, par
labu iespējami ātrai likumprojekta virzībai upurējot rūpīgu
analīzi, pienācīgu koncepcijas izstrādi un līdzvērtīgu dialogu
ar sabiedrību, argumentējot un pārliecinot par reformas
nepieciešamību.
Likumprojekta izstrādātāju tikai
formālais respekts pret mūsu demokrātiskajā valsts iekārtā
ietvertajiem dialoga principiem starp vietējām kopienām,
pašvaldībām un valsti, kā arī izsvērtu argumentu un pamatojuma
aizstāšana ar labākas nākotnes solījumiem ir devusi pamatu
neizpratnei un aizvainotībai daudzās vietējās kopienās un mūsu
valsts iedzīvotājos.
Likumprojekta izstrādātāju un
virzītāju jauda politiski izdzīt reformu izsaukusi tādu pašu
pretestību un emocionālu apņēmību tai pretoties par katru cenu.
Tādēļ šīs pretrunas reformas
sagatavošanas gaitā ir kļuvušas ļoti asas. Es varu tikai
pievienoties Satversmes tiesas autoritatīvajam konstatējumam
nesenajā spriedumā par Ikšķiles iedzīvotāju aptauju, ka šajās
diskusijās no visām iesaistītajām pusēm ir pietrūcis labas
ticības, savstarpējās cieņas un patiesa respekta pret mūsu
demokrātiskās valsts iekārtas principiem.
V
Mani patiesi uztrauc, ka Administratīvi
teritoriālās reformas diskusijās vismazāk ir runāts un domāts
par visas valsts kopējām interesēm ilgtermiņā un visas
sabiedrības un katra iedzīvotāja potenciālajiem ieguvumiem
reformas rezultātā.
Administratīvi teritoriālās reformas
mērķis nav un nevar būt tikai mehānisks pašvaldību vai
pašvaldību domju deputātu skaita samazinājums. Administratīvi
teritoriālajai reformai jābūt balstītai uz vienvērtības
principu – katram Latvijas iedzīvotājam jābūt vienādām dzīves
iespējām un pieejamiem pakalpojumiem neatkarīgi no vietas, kur
viņš dzīvo.
Diemžēl šiem apsvērumiem reformas
sagatavošanas posmā ir piešķirts pārāk mazs svars, un tas devis
iemeslu pretestībai un neizpratnei par reformas mērķiem un
izvēlētajiem instrumentiem.
VI
Tādēļ šī Administratīvi
teritoriālās reformas gaita nav un nevar tikt uzskatīta par laba
reformu procesa paraugu. Tieši pretēji – Saeimai un Ministru
kabinetam ir jāmācās no reformas gaitā pieļautajām kļūdām un
stratēģiski būtu jāuzlabo reformu veiktspēja nākotnē.
Labam Administratīvi teritoriālās
reformas procesam būtu jābalstās vienotā pieejā, kas balstīta
vienos un tajos pašos principos un kritērijos, pret katru no
jaunveidojamām pašvaldībām un pret esošo vietējo kopienu
interesēm. Tāpat šajā procesā būtu bijis svarīgi ne tikai
formāli uzklausīt, bet patiešām sadzirdēt un pēc iespējas
mēģināt ņemt vērā vietējo kopienu argumentus un ierosinājumus
labākam pašvaldību iekārtojumam pēc Administratīvi teritoriālās
reformas.
Saeima sākotnējo likumprojektu visumā
ir krietni uzlabojusi. Tomēr arī Saeimai ne visos gadījumos ir
izdevies nodrošināt vienādu pieeju līdzīgās situācijās, kā
arī likumdevējs būtu varējis būt atvērtāks vietējo kopienu
jēdzīgiem un pamatotiem ierosinājumiem.
VII
Tajā pašā laikā Administratīvi
teritoriālā reforma šodien ir nepieciešama, lai varētu tikt
turpināti ar to cieši saistītie nākamie reformu soļi.
Administratīvi teritoriālā reforma
ir visu Latvijas iedzīvotāju ilgtermiņa interesēs. Tā ir jāveic,
lai varētu tikt sekmēta visas Latvijas vienmērīga un ilgtspējīga
attīstība un katram Latvijas iedzīvotājam viņa pašvaldība
varētu nodrošināt pienācīgus un vienādi pieejamus pakalpojumus.
Mazākam pašvaldību skaitam, kas
kļūst jaudīgākas, jāspēj nodrošināt labāku ekonomisko un
sociālo attīstību un labāku katra iedzīvotāja dzīvi pēc
reformas.
Tiem jākļūst par šīs reformas
atslēgas vārdiem – reformas rezultātā paliek mazāk pašvaldību,
lai pēc reformas katram kļūtu labāk un solītās labās pārmaiņas
ilgtermiņā izjustu katrs. Uz to jāraugās kā valsts institūcijām,
tā arī pašām pašvaldībām – lai uz reformu liktās cerības
attaisnotos un izdotos sasniegt reformas mērķus.
VIII
Diskusijās par Administratīvi
teritoriālo reformu visas iesaistītās puses ir patērējušas
daudz enerģijas un spēka, lai reformu dzītu uz priekšu vai
mēģinātu to maksimāli nobremzēt.
Es labi apzinos, ka Administratīvi
teritoriālo reformu kā ilgstoši nerisinātu un politiski
sasāpējušu problēmu, kas tieši un nepastarpināti skar teju
katru Latvijas iedzīvotāju, nevar atrisināt ar gludu un visiem
vienlīdz derīgu likumu. Jo svarīgāka un būtiskāka ir reforma,
jo vairāk domstarpības un diskusijas tā rada. Tas ir pašsaprotami.
Sarežģītajos apstākļos Saeimas
vairākums tomēr ir spējis vienoties par risinājumu, kas vērsts
uz pašvaldību ekonomiskās jaudas un iedzīvotājiem pieejamo
pakalpojumu uzlabošanu. Šāda apņēmība un spēja panākt
pietiekami jēdzīgu rezultātu pelna respektu.
Šis Likums nebūt nav visa
Administratīvi teritoriālā reforma. Izšķirošs ir nevis jaunais
pašvaldību iekārtojums un to robežas, bet gan turpmākie
praktiskie Likuma iedzīvināšanas soļi un tam nepieciešamo likumu
izstrāde un pieņemšana. Saeimai pēc iespējas ātrāk ir jāīsteno
nākamie reformu soļi, kā paveikšanai bija vajadzīgs šis Likums.
Šobrīd ir valstiski atbildīgi dot
iespēju tam stāties spēkā un patiešām sākt reformu, nevis
turpināt bezgalīgo cīņu un vairot domstarpības. Saeimas
pieņemtais Likums varētu kalpot par stabilu pamatu visas valsts
vienmērīgai un ilgtspējīgai attīstībai visas Latvijas
sabiedrības kopējās interesēs.
IX
Apzinoties šīs Administratīvi
teritoriālās reformas nozīmīgumu valsts attīstībai ilgtermiņā,
esmu rūpīgi sekojis līdzi tās norisei un savlaikus iesniedzis
Saeimai savus vērtējumus un priekšlikumus.
Pirms otrā lasījuma paudu viedokli,
ka Administratīvi teritoriālās reformas īstenošanā
problemātiska ir iedzīvotāju demokrātiskās piederības vietējām
kopienām un kultūrvēsturiskās identitātes stiprināšana.
Lai rastu iespēju jau savlaikus
jēdzīgi nokārtot šos jautājumus, iesniedzu Saeimai izskatīšanai
savus priekšlikumus, kas vērsti tieši uz iedzīvotāju
demokrātiskās piederības un uz kultūrvēsturiskās identitātes
stiprināšanu.
X
Saeima pieņemtajā Likumā ir
atbalstījusi manus iesniegtos priekšlikumus. Uzskatu, ka tas ir
būtisks sākotnējā reformas piedāvājuma uzlabojums. Šo
priekšlikumu īstenošana ļaus Administratīvi teritoriālajā
reformā ņemt vērā un nodrošināt vietējo kopienu
kultūrvēsturiskās identitātes un piederības aspektus, kā arī
to demokrātiskas līdzdalības iespējas pašvaldībā.
Ja Saeima būtu noraidījusi
priekšlikumu stratēģiski nodrošināt kultūrvēsturiskās vides
saglabāšanas un ilgtspējīgas attīstības iespējas latviešu
vēsturiskajās zemēs, kā arī demokrātiski vēlētas vietējo
kopienu pārstāvniecības pagastos un mazpilsētās ar savu
kompetenci, būtu grūti atrast izšķirošus argumentus par labu šā
Likuma izsludināšanai.
B Par latviešu vēsturiskajām zemēm
XI
Saeima ir atbalstījusi atsevišķa
likuma pieņemšanu, kura mērķis būtu iedzīvotāju kopīgās
identitātes stiprināšana un kultūrvēsturiskās vides saglabāšana
un ilgtspējīga attīstība.
Mani patiesi priecē, cik daudzās
Latvijas vietās Administratīvi teritoriālā reforma ir
iekustinājusi apzināšanos par kultūrvēsturisko identitāti un
piederību kādai latviešu vēsturiskajai zemei.
Diskusijās par Administratīvi
teritoriālo reformu esam apzinājušies, ka latviskās identitātes
daudzveidība, kā arī latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskā
vide un tajās veidojušās unikālās mazās kultūrtelpas ir
nozīmīgs un saglabājams visas sabiedrības kopējs labums. Valstij
ir nepieciešama atsevišķa pārdomāta horizontālā politika šajā
jomā.
XII
Ar Administratīvi teritoriālo reformu
risina pastāvošās ekonomiskās un sociālās problēmas, kā arī
pašvaldību sniegto pakalpojumu kvalitāti un pieejamību
iedzīvotājiem. Bet Administratīvi teritoriālā reforma nav īstais
instruments kultūrvēsturiskās identitātes un piederības
stiprināšanai. Tam nepieciešami citi likumi un instrumenti.
Tādēļ esmu paredzējis jau tuvākajā
laikā iesniegt Saeimā izskatīšanai Latviešu vēsturisko zemju
likumprojektu.
Būtiski, lai pēc iespējas katra
vietējā kopiena šajā likumā ar detalizāciju līdz pagasta,
pilsētas vai pat atsevišķos gadījumos noteiktai pagasta vai
pilsētas daļai var atrast likumdevēja skaidri atzītu tās
piederību kādai latviešu vēsturiskajai zemei – Vidzemei,
Latgalei, Kurzemei, Zemgalei vai Sēlijai.
C Par vietējo kopienu saglabāšanu
XIII
Saeima, atbilstoši manam
priekšlikumam, ir uzdevusi Ministru kabinetam līdz 2020. gada
31. decembrim izstrādāt un iesniegt Saeimai izskatīšanai
likumprojektu par vietējo kopienu (pagastu un pilsētu) tiesībām
demokrātiski ievēlēt savus priekšstāvjus un šādu vietējo
kopienu kompetenci pašiem kārtot vietējas nozīmes jautājumus.
Vietējās kopienas ir vēsturiski ilgā
laika periodā veidojušās iedzīvotāju kopības Latvijas pagastos
un mazpilsētās, kam ir sava noteikta identitāte un piederības
izjūta. Šādām vietējām kopienām jau ir arī gadsimtos
nostiprināti kultūrvēsturiski apzīmējumi – pagasti un
pilsētas.
Tādēļ Likumos ir jāsaglabā
vietējās kopienas, kam ar likumu ir piešķirta sava noteikta
kompetence lokālas nozīmes jautājumu kārtošanā. Tas dotu
iespēju iedzīvotājiem risināt lokālos jautājumus tuvāk viņu
dzīvesvietai, kā arī stiprinātu iedzīvotāju kultūrvēsturisko
identitāti un piederības sajūtu konkrētai vietai.
XIV
Vietējo kopienu saglabāšana skar ne
tikai identitāti un piederību, bet arī demokrātiju, konkrēti
pilsonisko atbildību, kas sākas jau ar atbildību par savu tiešo
dzīves apkaimi.
Vietējām kopienām jāparedz vēlēta
to interešu pārstāvniecība vietējo kopienu kompetencē esošo
jautājumu izlemšanā un saziņā ar savu novada pašvaldību, lai
vietējām kopienām būtu iespēja atbilstoši savam jaudīgumam
efektīvi kārtot vietējas, lokālas nozīmes jautājumus.
XV
Esmu paredzējis rūpīgi sekot arī šā
likumprojekta izstrādei un nepieciešamības gadījumā piedāvāt
arī detalizētu redzējumu par tā tvērumu un iespējamo saturu.
XVI
Diemžēl Saeima neatbalstīja manu
priekšlikumu pašvaldību domju vēlēšanu likumā dot iespējas
iesniegt kandidātu sarakstus ne vien politiskajām partijām un to
apvienībām, bet arī vēlētāju apvienībām. Uzskatu, ka šāds
Saeimas lēmums bija kļūdains un tuvredzīgs, jo visas sabiedrības
kopējās interesēs ir stiprināt demokrātisko valsts iekārtu,
vairot iedzīvotāju demokrātisko līdzdalību un sekmēt arvien
plašākas iespējas aktīvi līdzdarboties politiskajos procesos arī
pašvaldību līmenī.
Iespējams, tuvākā vai tālākā
nākotnē, analizējot pašvaldību vēlēšanu procesu un
iedzīvotāju demokrātisko līdzdalību, Saeima pie šā jautājuma
varētu arī atgriezties atkārtoti.
Tāpat negatīvi vērtējama ilgstošā
vilcināšanas ar Vietējo pašvaldību referendumu likuma
pieņemšanu, kas joprojām ir iestrēdzis arī šajā Saeimā.
Vietējo pašvaldību referendumu likuma pieņemšana un jēdzīga
iedzīvināšana tikai stiprinātu iedzīvotāju demokrātisko
līdzdalību un demokrātiskos procesus kopumā pašvaldībās.
D Par turpmākiem reformas soļiem
XVII
Ņemot vērā iepriekš minētos
apsvērumus un objektīvi pastāvošo nepieciešamību veikt
Administratīvi teritoriālo reformu, esmu izšķīries par Saeimas
pieņemtā reformas likuma izsludināšanu.
Pēc mana ieskata, šobrīd visas
sabiedrības kopējās ilgtermiņa interesēs ir nodrošināt
savlaicīgu pieņemtā šā Likuma spēkā stāšanos, lai varētu
tikt turpināta sagatavošanās sekmīgai Administratīvi
teritoriālajai reformai un pēc 2021. gada 1. jūlija mēs
visi kopā varētu strādāt Administratīvi teritoriālās reformas
mērķu sasniegšanai pieņemtā Likuma ietvaros.
Ja kāda pašvaldība vai vietējā
kopiena uzskata, ka tās argumenti politiski nav pienācīgi
saklausīti un ņemti vērā, tām ir iespēja vērsties Satversmes
tiesā un tiesiskā ceļā panākt to vērtējumu.
Ja pēc pašvaldību vēlēšanām
izrādās, ka kādas pašvaldības modelis acīmredzami nestrādā
iedzīvotāju kopējās interesēs un nesasniedz reformas mērķus,
to iespējams saprātīgi koriģēt.
XVIII
Likumā noteiktās administratīvās
teritorijas un to robežas nav akmenī iecirstas uz visiem laikiem.
To īpaši vēlos uzsvērt esošā
Varakļānu novada kontekstā. Ja Saeimas vairākuma trešā lasījuma
lēmums par esošā Varakļānu novada turpmāko likteni, kas
pieņemts pretēji izsvērtam un rūpīgi apspriestam atbildīgās
komisijas atzinumam, vietējai kopienai Varakļānu novadā tomēr
nav pieņemams, likumdevējam būtu jābūt gatavam šo jautājumu
atkārtoti apspriest potenciālu Likuma grozījumu ceļā.
Taču svarīgi, lai šie nenoliedzami
svarīgie, bet tomēr atsevišķi apspriežamie un vērtējamie
jautājumi tiek risināti jau Likuma ietvaros pēc tā spēkā
stāšanās, nevis atmetot atpakaļ Likumā paveikto un uzsākot
visas diskusijas par visiem reformas jautājumiem vēlreiz no paša
sākuma.
XIX
Līdz 2021. gada 1. jūlijam
vēl ir arī daudz darāmā. Likums paredz vēlāku vairāku būtisku
un Administratīvi teritoriālās reformas sekmīgai īstenošanai
nepieciešamu likumu pieņemšanu. Jautājumi par latviešu
vēsturisko zemju kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, par
administratīvajiem reģioniem un vietējo kopienu kompetenci kārtot
vietējas nozīmes lietas vēl ir apspriežami likumdošanas ceļā
un izlemjami jau tuvākajā laikā ar atsevišķiem likumiem. Tāpat
Ministru kabinets iecerējis jauna pašvaldību likuma izstrādi un
pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmas reformu. Likums
paredz arī uzdevumus Ministru kabinetam izdot virkni nepieciešamo
Ministru kabineta noteikumu.
Visi šie nepieciešamie likumi un
Ministru kabineta noteikumi būtu savlaicīgi sagatavojami un
pieņemami pēc iespējas ātrāk, lai līdz 2021. gada
1. jūlijam būtu izpildīti visi Likumā ietvertie solījumi.
Tam vajadzētu palikt kā vienam no
Ministru kabineta un Saeimas galvenajiem uzdevumiem nākamajam darba
cēlienam, lai Administratīvi teritoriālā reforma būtu īstenota
sekmīgi.
