Alpīnisms, kāpšana augstāko kalnu virsotnēs ir viens no ekstrēmākajiem adrenalīna gūšanas veidiem. Izaicinājumi, kas liek pārvarēt sevi un sniedz emocionālu baudījumu, visos laikos vilinājuši cilvēkus. Mūsdienu aktualitāte ir bouldrings — klinšu kāpšanas paveids, kas sniedz aizraujošas emocijas drošos apstākļos.
Spēks ir rokās un pirkstos
Bouldrings ir viens no klinšu kāpšanas paveidiem. Maršruti, pretēji visiem citiem kāpšanas veidiem, ir ne augstāki kā 6 metri. Bouldringā lielu daļu panākumu nosaka tehnika, spēks un domāšana. Spēks ir nepieciešams ne tikai rokās, kā, piemēram, ātruma kāpšana, bet arī pirkstos. Protams, nepietiek tikai ar spēku vai tehniku, te parādās arī domāšana un pieredze. Ir jāspēj domāt, kur kāds solis jāliek un kur kāda kustība nepieciešama, lai nepatērētu pārāk lielu spēku. Bouldringā nepastāv drošināšana kā pārējos kāpšanas veidos. Telpās ierīkotajām sienām apakšā ir tikai matrači, uz kuriem piezemēties kritiena gadījumā. Kāpšana, kā jau jebkurš cits sporta veids, var būt traumatiska, bieži vien ir jēli pirksti, noberztas kājas, sasisti ceļi un citas vietas. Kāpšanas sportā kāpēji nēsā apavus, kas der tieši viņiem, tie mēdz būt kādu izmēru mazāki.
Rodas azarts
Bouldrings ir kļuvis par pieprasītu un pieejamu brīvā laika pavadīšanu. Ar klinšu kāpšanu nepilnu gadu aizraujas arī aizkrauklietis Agris Noviks. Bouldrings bija viņa acu priekšā: Agra darbavietā — uzņēmumā “Mikrotīkls” — ir Baltijā augstākā siena kāpšanai. Tā paredzēta tikai uzņēmuma darbiniekiem. Aizkrauklietim pietika ar vienu mēģinājumu, lai “saslimtu” ar klinšu kāpšanu.
“Bouldrings ir klinšu kāpšanas imitācija. Uz sienas izvietotas daudz un dažādas aizķeres, kas līdzinās akmeņiem klintīs. Daži ir tik tikko tverami ar roku. Šajā sporta veidā priekšrocība ir tiem, kas ir fiziski attīstīti. Ļoti noder staipīšanās vingrinājumi, jo trasē nākas veikt sarežģītus paņēmienus, kur jāizstiepj viss ķermenis. Kustības ir garas, muskuļi visu laiku ir sasprindzināti. Tiem, kam nav fiziskās bāzes, būs grūtāk, tādēļ ir iesācēju trases, kas ļauj apgūt pamatus un sagatavoties nopietnākiem pārbaudījumiem. Viss ir iespējams, vajag gribēt un jāpiespiež regulārāk darboties. Pēc pirmās izietās trases uzrodas azarts.”
Patīkamākais — virsotnes sasniegšana
“Sienas mēdz būt divus līdz četrus metrus augstas, apakšā ir matrači. Mums darbā ir klinšu kāpšanas siena, kas ir mājas ceturtā stāva augstumā. Kāpjot izmantojam drošības siksnas. Adrenalīns ir abos veidos. Bouldringa trases mēdz saukt par “bouldering problem” (bouldringa problēma — tulk. no angļu val.), trase varbūt izskatās vienkārša, bet iziet to nav viegli. Ir jāatrisina problēma, jāizdomā, kur likt kāju, roku, lai tiktu uz augšu. Trasē vienmēr slēpjas problēmas, kas jāatrisina. Citreiz maršruts šķiet grūts, bet, atrodot īsto vietu, kur likt kāju, tā padodas viegli. Katrā trasē ir mīkla. Jāatrod pareizās kustības un aizķeres, lai tiktu uz priekšu. Citreiz ir posms, kurā nevari aizsniegt vajadzīgo saķeri. Tad var paiet vairāki mēneši, trenējot lokanību, lai sarežģīto posmu veiktu. Klinšu kāpšanas sienas vilina ar adrenalīnu, problēmas risināšanu un virsotnes sasniegšanu. Katrai trasei ir “tops” — augšējā aizķere, pie kuras jānofiksē pozīcija. Tad trase ir izieta. Virsotnes sasniegšana ir patīkama sajūta. Trasē ir vairāki līmeņi, dažādas sarežģītības. Nepieciešams attīstīties un pilnveidoties, lai sasniegtu sarežģītāku maršrutu virsotnes. Šīs iemaņas vēlāk var noderēt īstos kalnos. Līdz tam gan vēl neesmu ticis, bet tas ir manā plānā. Tuvākajā laikā ceru pamēģināt īsto kalnu kāpšanu,” stāsta Agris Noviks.
Vienīgais ekipējums — piemēroti apavi
“Standarta traumas klinšu sienas kāpšanā ir apsistas kājas, zilumi ap ceļiem, noiet pirkstu āda. Ar laiku āda kļūst cietāka, bet sākumā treniņš beidzas nevis noguruma dēļ, bet pirkstu ādas dēļ. Rīgā klinšu kāpšanas sienas ir daudzviet, esmu bijis kādās sešās zālēs. Dažas trases varētu būt labākas, dažās aizķeres ir tā nolietojušās, ka nav tā tvēriena, un trases kvalitāte liek vilties. Interese par klinšu kāpšanu pieaug, tās apmeklē arvien vairāk cilvēku. Klinšu kāpšanā notiek arī sacensības, pats gan vēl neesmu piedalījies, bet plānoju. Nav svarīgi, cik labs vai slikts tu esi, katras sacensības ir iespēja mācīties no citiem. Pamēģināšu startēt, bet apzinos, ka neesmu konkurents, Latvijā ir daudz labu kāpēju. Jebkurā gadījumā tā būs cīņa pašam ar sevi. Bouldringa vienīgais ekipējums ir piemēroti apavi. Dažas aizķeres ir pirksta lielumā, uz tādām boti neuzlikt. Speciālajiem klinšu kāpšanas apaviem ir stiprs purngals, ar to var visur ielīst. Rokām noderēs baltais krīts, tādējādi tvēriens būs labāks. Kāpjot augstākās sienās, nepieciešams izmantot drošības stiprinājumus un gūt zināšanas,” stāsta Agris.
Vēsture
◆ Klinšu kāpšana pirmo reizi kā sporta veids parādījās 19. gadsimta vidū. Agrāk bouldrings bija nevis atsevišķa disciplīna, bet sava veida apmācība. Specializētus klinšu kāpšanas apavus izgudroja Pjērs Alēns.
◆ 1960. gadā bouldrings attīstījās jaunā līmenī, pateicoties amerikāņu matemātiķim Džonam Gillam, kurš ieviesa vairākas svarīgas inovācijas. Gills izmantoja atlētikas un vingrošanas kustības, kas palīdzēja labāk tikt uz priekšu. Gills izveidoja maršrutu reitingus pēc to grūtības.
Fakts
◆ Bouldrings ir viens no klinšu kāpšanas veidiem, kas tiek veikts, neizmantojot virves vai jostu. Lai gan to var izdarīt bez aprīkojuma, vairums kāpēju izmanto klinšu kurpes, lai būtu vieglāk nostāvēt uz akmeņiem, krītu, lai rokas paliktu sausas un neslīdētu, un bouldringa matraci, lai negūtu traumas kritiena brīdī.
◆ Šis sporta veids radās kā apmācību metode kāpējiem un alpīnistiem. Bouldrings ļāva kāpējiem praktizēties drošā attālumā no zemes, turklāt veidoja izturību un palielinātu pirkstu spēku. 1900. gadā bouldrings pārtapa par atsevišķu disciplīnu.
