Šodien ļoti gribētos rakstīt: “Arī es stāvēju “Baltijas ceļā”…”. Taču tā nebija. Šajā dienā pirms 24 gadiem biju ekskursijā Moldāvijā un nekā nevarēju saprast, kāpēc Kišiņevas lidostā mūs, Latvijas grupas tūristus, uzlūko naidīgi un apsaukā par fašistiem. Tad vēl nebija mobilo telefonu, un mēs nevarējām cerēt, ka par notiekošo Latvijā kāds piezvanīs un izstāstīs. Tikai mājās pārbraukusi, ieslēdzu televizoru un dzirdēju vēsturisko Mihaila Gorbačova runu. Tad uzzināju arī par triju Baltijas valstu tautu vienošanos kopīgā akcijā, izveidojot apmēram divu miljonu cilvēku dzīvo ķēdi 600 kilometru garumā. Tā bija arī 50. gadadiena, kopš 1939. gada 23. augustā Staļins un Hitlers, slepeni vienojoties, sadalīja Eiropu. Šodien mēs to atzīmējam kā Staļinisma un nacisma upuru piemiņas dienu.
Kopš “Baltijas ceļa” pagājuši 24 gadi, un tikai tagad mēs apjaušam, ka atmiņas par šo neparasto tautu brīvības alku izpausmi ir jāsaglabā nākamajām paaudzēm, jo cilvēku personīgie stāsti, atmiņas, pieredze ir unikāls mantojums. Lietuvieši to sāka pirmie un jau 9. un 10. augustā rīkoja “Baltijas ceļa” atceres dienas, kad cilvēki varēja digitalizēt savas atmiņas par 1989. gada augusta notikumiem. Atnesto piemiņas lietu vidū bija lelle tautastērpā ar dzintara kaklarotu, radiožurnālista tolaik tik masīvais diktofons, Lietuvas karogs, kas turēts rokās, stāvot “Baltijas ceļā”, fotogrāfijas, izgriezumi no laikrakstiem… Varbūt kaut ko tikpat dārgu šodien un rīt uz Esplanādi Rīgā atnesīs arī mūsu valsts iedzīvotāji, kuri to visu pieredzēja.
Kāda paziņa, kura stāvēja “Baltijas ceļā” Siguldas pusē, stāstīja, ka viņa kopā ar kolēģiem visu akcijas laiku dziedājusi, taču aiz saviļņojuma asaras birušas kā pupas. Viņa nezinot, ko no šīs pasaulē lielākās miermīlīgās demonstrācijas lai pievieno atmiņu krājumam, jo taustāmu lietu nav. Ir tikai līdz mūža galam neaizmirstamas izjūtas, emocijas, acu zīlītēs kā fotoaparātā fiksēts vizuālais tēls. Kad viņa mazdēlam par to stāsta, saprot — žēl, ka nav ne bilžu, ne videoierakstu, kas paspilgtinātu vārdus, jo tas bija laiks, kad daudziem vēl nebija portatīvās tehnikas.
Mēdz teikt, ka citu paraugs ir lipīgs. Mēs, Baltijas tautas, esam kļuvušas par atdarināšanas cienīgām, mums grib līdzināties, no mums cer mācīties. Medijos izplatīta ziņa, ka 11. septembrī Katalonijā cer savākt cilvēku dzīvo ķēdi 400 kilometru garumā, lai pievērstu pasaules uzmanību kataloniešu cīņai par neatkarību. Lai viņiem izdodas! Vai viņi izcīnīs neatkarību, kā mums tas izdevās, nevar zināt, taču būs vismaz mēģinājuši.
Nākamgad visa Eiropa svinēs 1989. gada ievērojamo notikumu 25. gadadienu, kad tika sagrauti mūri un robežas un tautas atkal kļuva vienotas. Viens no tālaika galvenajiem notikumiem bija “Baltijas ceļš”, un stāsts par to vienmēr būs aktuāls, kaut nākamajām paaudzēm tas varbūt atgādinās neticamu pasaku ar laimīgām beigām.
