Lielbritānijas vidienē ir trimdas latviešu īpašums “Straumēni”. Izveidoti un atklāti 1976. gadā, “Straumēni” daudzus gadu desmitus bija latviešu kultūras centrs, uz turieni devās Latvijas valsts amatpersonas, sabiedrībā populāri cilvēki. “Straumēnos” ierīkoja arī veco ļaužu aprūpes māju jeb pansiju, kurā dzīvi beidzamos gadus pavadīja daudzi pirmās emigrācijas viļņa latvieši. Pēdējos gados “Straumēnos” notiek lielas pārvērtības. To lieciniece ir Anita Sīle — viena no tiem, kas te 1976. gadā sāka latviešu centra Anglijā darbību, rīkoja pirmos pasākumus, iepazīstinot vietējos iedzīvotājus ar viņiem līdz tam nezināmajiem latviešiem. “Straumēnu” “tēvs” kopš to dibināšanas bija Anitas vīrs, emigrants no Latvijas — Ādolfs Sīlis. Viņš bija arī aktīvs latviešu diasporas Anglijā darbinieks. Brīvās Latvijas laikā viņš kļuva par mecenātu. 2008. gadā Ādolfam Sīlim piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni, tajā pašā gadā viņš saņēma “Latvijas lepnuma” balvu par mecenāta darbību. Ādolfs Sīlis ardievas šaisaulei teica 2014. gadā 89 gadu vecumā.
“Staburags” ciemojās “Straumēnos”, tikās ar Anitu Sīli. Mājīgā restorāna “Linden Tree” (“Liepa”) atmosfērā iztaujājām viņu par šeit dzīvojošajiem pirmās emigrācijas latviešiem, par īpašuma šodienu. Izmantojot izdevību, vēlējāmies uzzināt vairāk arī par viņu pašu. Jāatzīmē, ka Anita nav latviete. Viņas dzimtā valoda ir franču. Dzimusi Šveicē, vēlāk pārcēlusies uz Lielbritāniju, iepazinusies ar latviešu puisi un kopš tā laika lielu savas dzīves daļu veltījusi latviešu diasporas atbalstam.
Palīdz arvien mazāk
— Restorānā jautri čalo angļi, bet latviešu valodu te dzird arvien retāk. Ar kādām sajūtām jūs izdzīvojat šo laiku?
— Cilvēki, kas šeit strādā un dzīvo, tajā skaitā es, pāriet no vecā laika jaunajā. Tas nenotiek bez upuriem — pēdējiem pansijas iedzīvotājiem. Viņiem vairs nebūs iespējama pilnvērtīga aprūpe, kā tas bija vēl pirms neilga laika. Esošais personāls vairs nevar palīdzēt tiem, kuri nevar paši sevi aprūpēt. Tas, ko mēs joprojām varam dot, ir jumts virs galvas, ēdināšana. Varam nogādāt pie ārsta. Bet, ja cilvēks pats nespēj pārvietoties, nokļūt no istabiņas līdz ēdamzālei, viņam nepieciešams asistents, ko mēs vairs nenodrošinām. Tas ir ļoti skumji, bet tajā pašā laikā tas ir dabisks process. Pagājušā gada novembrī “Straumēnos” bija mazāk nekā 15 iemītnieku — veco ļaužu. Pēc viņiem, visticamāk, šī vieta vairs nebūs veco ļaužu mītne. Vieta pieder nākamajiem, jaunajai paaudzei. Mēs, kas vēl esam nedaudz jaunāki, kā arī tie, kas reiz piedalījās “Straumēnu” veidošanā, cenšamies iedrošināt jauno latviešu paaudzi. Viņu skaits Anglijā ir ap 140 tūkstošu. Uzrunājam, aicinām izmantot šo vietu, un, par laimi, pēdējos gados viņi to beidzot sadzird un saprot. Šeit jau kādu laiku ir iknedēļas sestdienas skola, kurā mazie bērni mācās latviešu valodu, dziesmas un daudz ko citu. Ir pamats cerībai, ka ar laiku viņu šeit būs vairāk.
— Vai “Straumēni” joprojām ir Anglijas latviešu īpašums?
— Šobrīd pastāv divas “Daugavas Vanagu” (DV) organizācijas Lielbritānijā — fonds un trasts. DV trastam ir tiesības veikt saimniecisko darbību — konkrēti “Straumēnu” māja ir trasta pārvaldībā, bet īpašnieks ir fonds. Piedāvājot “Straumēnus” dažādām svinībām, tajā skaitā kāzām, trests nopelna un turpina DV iesākto darbu, novirzot līdzekļus DV fondam, kurš savukārt nodarbojas ar labdarību un finansiālu atbalstu. Mājā ir viesnīca, konferenču telpas, kafejnīca, restorāns. Remonts, kas te veikts, fondam izmaksāja ap miljonu angļu sterliņu mārciņu. Liela daļa ienākumu pašlaik tiek novirzīta kredīta dzēšanai. Līdzko īpašums sāks pelnīt, naudu novirzīs diasporai, kā arī dažādiem mērķiem Latvijā.
Latviska vide nevajadzīga
— Kā pārmaiņas ietekmē jūs personīgi?
— Lai cik tas savādi skanētu, arī pēc te pavadītajiem gadiem joprojām esmu šveiciete, jūtu, ka te dzīvojošie pirmās emigrācijas latvieši mani nepieņem kā savējo. Tāpēc esmu izlēmusi pārdot māju, kas ir vien pāris soļu no “Straumēniem”, un pārcelties uz tuvējo pilsētu Ragbi. Vienlaikus man ir ļoti skumji redzēt, ka vecie ļaudis nesaņem to aprūpi, kāda nepieciešama. Savā ziņā tā ir arī viņu pašu vaina, jo tad, kad agrāk notika sapulces, no viņiem nebija iniciatīvas. Tā vietā tikai gaidīja, kas notiks.
— “Straumēnu” veco ļaužu māju par savu pēdējo dzīvesvietu izvēlas samērā maz latviešu. Kādēļ tā?
— Jāsaprot viens būtisks apstāklis — jaunākajiem no vecās paaudzes pašlaik ir ap 90 gadu, arī to, kuri ir jaunāki, ir maz. Mans vīrs Ādolfs ieradās Anglijā 21 gada vecumā. Manu vienaudžu, 77 gadus vecu un līdzīgu, te ir ļoti maz. Protams, patiesībā jūtos kā 19 gados. Pēc šiem cilvēkiem jauna emigrācijas viļņa nebija, un radās demogrāfijas bedre. Savukārt emigrantu bērni uzauguši angļu pasaulē, un latviskā vide viņiem tikpat kā nav vajadzīga. Viņi šad tad apciemo vecākus, bet ikdienā nejūt vajadzību runāt latviski, būt latviešiem. Līdzīgi arī es labāk jūtos angļu vidē, man nav vajadzīga šveiciešu sabiedrība.
Par adresi prasīja naudu
— Vai valodas barjera bija vienīgais iemesls, kādēļ latvieši veidoja savu vidi “Straumēnos”?
— Ādolfs un viņa vienaudži bija jauni, valodu ātri apguva, bet ārzemēs nonāca arī gados vecāki latvieši, un daudziem valoda tiešām bija barjera. Protams, tas nebija vienīgais iemesls, jo galvenais bija emocionālais — turēties kopā. Kad es te pirms 40 gadiem sāku darboties, te bija daudz latviešu, kas nerunāja angliski un bija pārāk veci, lai mācītos. Tāpēc “Straumēni” pirmsākumos bija pilnīgs pretstats šodienai. Tas bija brīnišķīgs laiks.
— Kas te notika 1990. gadā, kad Latvija atguva neatkarību? Esmu runājis ar Amerikas latviešiem, un viņi saka, ka tad daudziem pazuda mērķis, nebija vairs komunistu, pret ko cīnīties.
— Tajā gadā mēs pēkšņi zaudējām 13 diasporas veco cilvēku. Līdz tam katru gadu aizsaulē aizgāja divi, trīs. Tas bija ļoti dīvaini. No tā laika daudzi šejienieši sevi sāka dēvēt vairs ne par bēgļiem, bet gan “izceļotājiem”. No vienas puses, tas bija brīnišķīgs laiks, no otras — sajūtu līmenī viss aizgāja ačgārni. Tūlīt pēc neatkarības atgūšanas šurp brauca simtiem Latvijas latviešu. Zinu, ka Latvijā darbojās cilvēki, kas “Straumēnu” adresi tirgoja par maksu. Cilvēki te nokļuva un pieprasīja darbu. Tas nebija normāli.
Par nožēlu nākas secināt, ka joprojām tepat netālu dzīvo latviešu ģimenes, kas pilnīgi neko nezina par “Straumēniem”. Kad mēs ar DV fonda pārstāvi Alfonu Lindenu viesojāmies vienā no ģimenēm, kurā auga trīs meitenes, viņas nezināja neko par vēsturi un brīnījās, kāpēc tik veci cilvēki kā mēs esam te. Stāstījām, ka pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados aizbēgām no Latvijas, bet viņas brīnījās un jautāja: “Kāpēc?”
Dzirdot “komunists”, var eksplodēt
— “Daugavas Vanagi” tajā laikā centās palīdzēt, sūtot uz Latviju humāno palīdzību.
— Tā bija dažāda veida palīdzība. Sūtījām konteinerus ar drēbēm, ko savācām. Adresātiem Latvijā, piemēram, vecļaužu mītnēm, tos nodeva turienes DV nodaļas. Mana vīra laikā, kad DV Vecrīgā uzcēla viesnīcu un restorānu “Radi un draugi”, palīdzība uz Latviju ceļoja ļoti daudz un bieži. Sākās sadarbība ar Vītolu fondu. Daudzu “vanagu” nauda, piemēram, mana vīra diviem studentiem Latvijā paredzētā, vispirms nonāca Vītola fondā.
— Latvijā joprojām cilvēkiem ir maz informācijas par to, kas ir un ko dara DV.
— Padomju varas propaganda “Straumēnus” sauca par fašistu ligzdu, mēs viņiem bijām fašisti.
— Man ir aizdomas, ka daļa joprojām tā domā.
— Daļa šejienes latviešu bija tik lieli antikomunisti, ka pat viens vārds šajā virzienā, un viņi varēja vai eksplodēt.
— Mūsdienās Anglijā dzīvojošie latvieši nav tik radikāli noskaņoti.
— Jā, un ir cerība, ka “Straumēni” jaunajai paaudzei būs latviskuma simbols, vieta, kur vismaz pāris reižu gadā pulcēties kopā. Pirms dažiem gadiem Jāņu dienas svinības šeit rīkoja tieši viņi — Anglijā dzīvojošie latvieši. Žēl, ka šādas iniciatīvas no viņu puses nebija deviņdesmitajos gados, kad Anglijā strādāt ieradās pirmie tautieši. Mēs te, uz vietas esošie bijām atstāti, aizmirsti, kļuvām arvien vecāki.
— Kādi “Straumēni” ir šodien? Kas noticis pēdējos gados?
— Lielajā ēkā izremontētas vairākas telpas. Pirmajā stāvā ierīkotas piecas istabas pasākumiem, restorāns “Linden Tree” un citas. Lielu pārbūvi pieredz arī citas ēkas. Ierīkota jauna apkures sistēma. “Straumēni” kļūst moderni, un angļi, kas izvēlas šo vietu kāzām, konferencēm, saka atzinīgus vārdus. Viņiem šeit patīk. Viņi neko nezina par ēkas vēsturi, un nenoliedzami šī vieta angliskojas. Īpašums, tajā skaitā ap 9 ha lielais parks, joprojām ir latviešu īpašumā, bet vadība šeit jau pārgājusi angļu rokās. Turpmāk šī vieta būs naudas pelnīšanai. Uz šīs pašas zemes esošajā ēkā Baltiešu mājā (“Baltic lodge”) joprojām ir telpas latviešiem, un te notiek dažādi pasākumi.
Jubilejas svinības kopā ar angļiem
— Kāpēc, esot šveicietei un latvieša sievai, jums tas bija un ir svarīgi?
— Es biju mājasmāte — lielo “Straumēnu” māte. Mans vīrs bija tās galva, bet es — mājas sirds. Mana atbildība bija arī rūpes par aprūpes māju un tās iemītniekiem. Beidzamajos gados es šeit gādāju par ēdināšanu.
Tā kā “Straumēnu” vēsture aizsākās 1976. gadā, kad Latvijā valdīja komunistu režīms, bet šo māju atvēra latvieši Anglijas vidienē, tad fakts, ka ārzemju organizācija pārņem muižu, protams, apkārtnes iedzīvotājiem radīja bažas un jautājumus. Atceros pirmos Jāņus, kad “Straumēnos” sapulcējās daudz ļaužu. Bet ko domāja vietējie — ka tas ir kāds čekistu (Padomju Savienības Valsts drošības komitejas) saiets. Nākamajā gadā Anglijas karaliene Elizabete II svinēja 25 gadu valdīšanas jubileju, un valstī šo notikumu atzīmēja ar jubilejas svinībām. Es teicu Ādolfam — tas mums jāizmanto un jāielūdz vietējie apkārtnes iedzīvotāji “Straumēnos”, jāiepazīstina viņi ar mums, latviešiem, mūsu kultūru. Viņš piekrita, un es kopā ar draudzenēm devos pie angļiem, ielūdzām viņus svinībās. Toreiz ielūdzām arī latviešus — tautas deju kolektīvus, koklētājus. Angļi uz šo pasākumu uzaicināja vokālo ansambli un deju kolektīvu. Izdevās lieliskas kopīgas vakariņas, kas ielika pamatu turpmākajai savstarpējai uzticībai un sapratnei. Tajā vakarā vairāki angļi nāca pie manis, izteica komplimentus un jautāja — vai šajā vietā atļautu rīkot kāzas? Ar to arī sākās mūsu otrais bizness — kāzu rīkošana un viesu izmitināšana “Straumēnos”. Cienājām viesus ar latviešu ēdieniem — tie bija atšķirīgi no angļiem ierastā un tāpēc kļuva iecienīti. Angļi mani arī mudināja lasīt lekcijas par tēmu “Latvija un latvieši”. Nākamajos gados es uzrunāju iedzīvotājus Lutervortā, Ragbi un Lesterā. Ņēmu līdzi karti, rādīju, kur ir Latvija, stāstīju par okupāciju. Arī par bēgļiem Otrā pasaules karā laikā, kuri ieradās nometnēs Vācijā un vēlāk pārcēlās uz Angliju. Angļi klausījās, un viņiem patika šis stāsts. Ar katru gadu “Straumēnos” bija arvien vairāk viesu un arī vairāk kāzu. Jau nākamajā gadā pēc atklāšanas rezervācijas kāzām bija 18 mēnešus uz priekšu.
Mīlu arī jūsu brūces!
— Kāpēc jūs mācījāties latviešu valodu?
— Ja es gribēju izdzīvot, iedzīvoties latviešu sabiedrībā, to man vajadzēja darīt. Joprojām neuzskatu, ka šo valodu protu labi. Toreiz daļa latviešu sabiedrības bija pret “Straumēnu” angliskošanu. Lai arī līdzās kāzām “Straumēnu” telpas varēju piedāvāt konferencēm, nācās piekāpties latviešu viedoklim un censties saglabāt šeit latvisku vidi.
— Atgriežoties pie jums un latviskās sabiedrības — sajutāt emocionālu spiedienu?
— Protams, un diezgan tiešu. Starp citu, arī tagad, pēc daudziem gadiem, es latviešu vidē šeit jūtos kā izstumtā. Latvieši ļoti vēlas būt savrupi. Reiz kāda sieviete man jautāja — vai jūs mīlat mūs, latviešus? Es viņai atbildēju apstiprinoši, piebilstot — “arī jūsu brūces”. Tāpēc, ka esmu šveiciete un mums ir līdzīga domāšana. Mēs esam maza tauta, un tāpēc saprotu latviešu vēlēšanos būt noslēgtiem.
— Vai Ādolfs iemācījās jūsu valodu?
— Viņam nekad nebija laika. Maz bija kopā ar ģimeni. Viņa sirds un dvēsele piederēja tautai, bez tās viņš nespēja dzīvot. Es biju tā, kas vienmēr rūpējās par māju, par bērniem. Tāpēc arī mūsu bērni ir vairāk šveicieši nekā latvieši. Mēs apprecējāmies 1959. gadā, bet līdz pat 1975. gadam principā dzīvojām šķirti. Es ģimenē, auklējot bērnus, bet Ādolfam bija viņa darbs.
Zeme pilna rēgiem
— Kad jūs pirmo reizi bijāt Latvijā, un kādi iespaidi radās?
— Tas bija 1990. gadā, piedalījos Dziesmu svētkos kā kora dalībniece. Šīs divas nedēļas es burtiski negulēju. Ādolfs palika Anglijā, teica, ka nebrauks uz Latviju, kamēr tā nebūs brīva. Es Latvijā satiku viņa radus. Viņi mums rakstīja vien reizi gadā. Zināju par viņiem tikai no nostāstiem, vēstulēm, un pēkšņi es redzu īstus, dzīvus cilvēkus. Tas bija milzīgs pārdzīvojums, pat šoks, bet skaists. Esmu jūtīgs cilvēks, un Latvijā es sajutu, ka šī zeme ir “pilna ar rēgiem”, sajutu ilgos dziļo ciešanu gadus, kuros tauta kliegusi no sāpēm. Es to tiešām varēju sajust. Ādolfa māte bija mirusi. Biju kapos, stāvēju pie viņas kopiņas un jutu, kā viņa man pārmet to, ka viņai tika atņemts dēls, un mātes vietā viņu klātienē mīlēju es. Bet viņa man piedeva.
— Kādā no iepriekšējām intervijām teicāt, ka par Latvijas vēsturi uzzinājāt, lasot grāmatu franču valodā.
— Tā bija. Dzīvojot ar Ādolfu, iepazīstot latvisko, gribēju vairāk zināt par tautas vēsturi. Izdevumā, kuru lasīju franču valodā, bija apskatīts latviešu tautas ceļš līdz Otrajam pasaules karam. Man šķita ļoti svarīgi vēlāk cilvēkiem pastāstīt par šo mazo zemi, cilvēkiem, kuri citur pasaulē maz zināmi. Ka, izejot cauri pagātnes šausmām, viņi joprojām ir stipri, spējuši saglabāt cilvēcību, vienotību. Esot vācu muižkungu jūgā, latvieši spēja saglabāt savu valodu, neasimilēties. Staļins un viņa režīms latviešus vēlējās iznīcināt, pārkrievojot kā tautu. Arī tas neizdevās.
Ienīst un mīl vienlaikus
— Latvijā joprojām aktuāls ir cittautiešu jautājums. Ko jūs par to domājat?
— Šie cilvēki ir kā implanti Latvijas ķermenī. Ķermenis var sadzīvot ar implantu vai to atgrūst. Lai sadzīvotu, nepieciešamas zāles, kas palīdz šajā procesā. Latviešiem šīs zāles jāatrod.
Te gan varu minēt piemēru ar Šveici. Tā ir sadalīta četros valodas apgabalos — vāciski runājošais, kas ir lielākais, franciski, itāliski un retoromāņu valodā. Visas valodas ir oficiālas, un, neraugoties uz to, šo zemi sauc par Šveici. Cilvēki, kas tur dzīvo, visu dara kopā. Vēlēšanās piedalās kopā, lepojas un aizstāv savu valsti. Jā, viens par otru stāsta anekdotes, dažkārt pat ienīst viens otru, bet valstij svarīgus jautājumus tik un tā risina kopā. Kā dzīvē notiek ar dažādu valodu pratējiem — kad vāciski runājošais dodas uz tikšanos ar franciski runājošo, viņš uzlabo franču valodas zināšanas un otrādi. Kad abi satiekas, atliek vienam ierunāties angliski, līdz abi pāriet uz šo valodu.
Šveices iedzīvotāji dzīvo šajā zemē pēc brīvas gribas. Tāpēc Latvijā dzīvojošajiem krieviem vajag pajautāt — vai jūs mīlat Latviju? Ja tā, tad runājiet krieviski, bet esiet latvieši. Dzīvojiet, strādājiet šai zemei, nevis Krievijai. Ja viņi sirdī sajutīs sevi Latvijai piederīgi, nu un, lai runā krieviski.
Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
