Visā Latvijā iecerētais deinstitucionalizācijas plāns paredz trīs pārmaiņas: sabiedrībā un ikdienas dzīvē iekļaut tos pieaugušos ar garīga rakstura traucējumiem, kuri dzīvo psihoneiroloģiskajās aprūpes iestādēs vai ģimenēs un būtu spējīgi dzīvot patstāvīgi vai daļēji patstāvīgi; sameklēt audžuģimenes un aizbildņus bērniem, kuri mīt bērnunamos un specializētajos aprūpes centros; vairāk pakalpojumu sniegt bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, kuri dzīvo ģimenēs, kā arī specializētajos aprūpes centros. Tādējādi valsts atbildību par cilvēkiem ar invaliditāti daļēji deleģē pašvaldībām un sabiedrībai.
Par šiem jautājumiem tika runāts Aizkrauklē notikušajā Zemgales Plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas (DI) plāna 2017.—2020. gadam pirmās redakcijas sabiedriskajā apspriedē. Uz to bija ieradušies tikai ap 15 interesentu no Aizkraukles un Kokneses pašvaldības, lai gan bija aicināti arī citu pašvaldību pārstāvji. Par DI plānu stāstīja SIA “KPMG Baltics” pārstāvji Reinis Freimanis, Ģirts Lapiņš un Juris Osis.
DI plānā iesaistījušās 115 Latvijas pašvaldības, izņemot Jaunjelgavas novadu, Rīgu, Ciblu un Līvānus. Rīga atteikusies, jo tajā jau ir visaptveroša atbalsta sistēma cilvēkiem ar invaliditāti, savukārt pārējās pašvaldībās iemesli ir dažādi.
“Uzskatām, ka tas nav lietderīgi”
Guntis Libeks, Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs
— Ar sociālā dienesta speciālistiem esam apsprieduši un pēc tam domē lēmuši, vai piedalīties deinstitucionalizācijas projektā. Katra pašvaldība no piedāvātās pasākumu “ēdienkartes” izvēlas vajadzīgāko un to īstenos, taču nolēmām šajā procesā nepiedalīties, jo uzskatām, ka tas nav lietderīgi, Jaunjelgavas novadam pēc tā nav nepieciešamības, nebūs nekāda ieguvuma. Par to domē esam runājuši vairākkārt. Plāna īstenošanai Latvijā tiks tērēti ap 100 miljoniem eiro. Iecerēts psihoneiroloģisko pansionātu pacientus integrēt sabiedrībā, vietējā vidē, viņus pārceļot uz grupu mājām vai grupu dzīvokļiem. Speciālisti ar viņiem runāja, notika atlase, un pašvaldībām jāveido infrastruktūra, lai viņiem nodrošinātu dzīvesvietu. Uzskatu, ka tāda pieeja nav pareiza pašos pamatos, vispirms vajadzētu gādāt, piešķirt līdzekļus un darīt visu iespējamo, lai šādas personas psihoneiroloģiskajos pansionātos vispār nenokļūtu, šajā jomā aktīvi jādarbojas sociālajiem dienestiem. Arī Jaunjelgavas novadā ir šādi cilvēki, mēs ar viņiem strādājam. Plāns paredz pacientus no lielākām institūcijām ievietot mazākās, integrēt vidē. Pārcelt no lielām institūcijām uz mazākām — tā ir mānīšanās, un tas nav pareizs risinājums. Pašlaik viņi ir aprūpēti, arī vietējā vidē būtu vajadzīgs aprūpētājs. Cilvēki ir gadiem ilgi pieraduši dzīvot vienā vietā, taču, pārceļot uz citu vietu, viņiem būtu neierasti. To jau var darīt arī tagad, ja pacienti paši izsaka tādu vēlmi, likums to atļauj, pašvaldībai tad būtu jāsagatavo atbilstoša dzīves vide. Tomēr, dzīvojot vietējā vidē, rastos daudz problēmu. Piemēram, nav noslēpums, ka citi šādus cilvēkus izmanto, piemēram, ar viņu vārdu reģistrējot firmas, automašīnas un daudz ko citu, izkrāpjot naudu. Diez vai šie cilvēki vietējā vidē būtu laimīgāki. Domē analizējām arī jautājumu par bērnunamiem. Audžuģimene ir labāka nekā bērnunams, tomēr arī tā ir institūcija, kas tiek veidota par maksu. Tas ir bērnunams ģimenē. Novada bērni pašlaik nav bērnunamos, viņi ir audžuģimenēs, līdz ar to neredzējām iemeslu, kādēļ mums šajā projektā būtu jāpiedalās.
Visu rakstu lasiet laikraksta “Staburags” 24. novembra numurā.
