Svētku laikā pasākumos ciemos nāk dažādi rūķi, bet Riekstiņciema rūķus var sastapt tikai Bebru un Iršu pagastā. Viņu darba stāžs jau iesniedzas otrajā gadu desmitā. Lai gan ar katru gadu Latvijā iedzīvotāju skaits sarūk, rūķiem darba kļūst arvien vairāk. Ja pirms diviem gadiem rūķi sagatavoja 176 saldumu paciņas, tad šogad to apjoms ir divkāršojies.
Riekstiņciema rūķiem kopā ar Ziemassvētku vecīti ir prieks gadu no gada iepriecināt savējos un apkārtējos, jo zina, ka viņus gaida. Prieka asaras acīs, vecīša bārdas pārbaude, vēlme uzzināt, no kurienes vecītis ieradies — tā ir svētku ikdiena. Ne vienā vien mājā pārsteigumu sagādāja paši tās iemītnieki — jaunākās paaudzes pārstāvji nespēja vien nobrīnīties, ka arī vecvecāki prot dziedāt un dejot, spēlēt mūzikas instrumentus, pārsteigt vecīti ar senām, nedzirdētām dzejas rindām. Rūķiem ar Ziemassvētku vecīti, tāpat kā pastniekiem pensiju dienās, gada nogalē bija jāsteidzas no mājas uz māju, lai paspētu pēc iespējas vairāk apciemot, iepriecināt un pārsteigt vecus un jaunus, lielus un mazus. Steiga arī bija iemesls, kāpēc rūķi bieži atteicās no saimnieku viesmīlības un nesēdās pie svinību galda.
Kā katru gadu, labdariem ne vienu vien pārsteigumu sagādāja suņi — bija tādi, kuri neielaida pagalmā, citi ļāva ieiet verandā, bet ārā vairs nelaida.
Kas tad ir Riekstiņciema rūķi? Tā ir bebrēniete Daiga Andersone kopā ar savu ģimeni, draugiem un domubiedriem. Viņiem un atbalstītājiem Sandim Liepiņam ar ģimeni, z.s. “Dūjas”, z.s. “Pumpuri”, SIA “Rieksti JR”, SIA “Pangus”, SIA “Ziedi”, “Volta”, LSK Viduslatvijas komitejai, “Paēdušai Latvijai”, Bebru rūķiem (Lībai, Zinaidai, Līgai, Ingai) bebrēniešu un iršēniešu vislielākā pateicība.
Līdz ar svētku beigām rūķu darbotiesprieks nav rimis: “Mūsu sapnis un iecere — apciemot visus, kuri mūs gaida!” — viņi deklarē un ir pārliecināti, ka labestība piemīt visiem sirdsgudriem cilvēkiem un devēja dāsnums tiek atalgots dubultīgi!
