Sabiedriskajā ēdināšanā
strādājošajiem kovidlaiks ritējis kā pa kalniem un lejām, tik
vien spēj, kā izsekot visiem aizliegumiem un ierobežojumiem.
Diemžēl dīkstāves pabalsts nesedz visus zaudējumus un nākas arī
savilkt jostas, lai uzņēmumu uzturētu pie dzīvības. Taču
visgrūtāk noskatīties, kā kovidlaiks emocionāli un morāli
sagrauj cilvēkus. To līdz mielēm izbaudījusi arī pļaviņiete
Anita.
— Pats trakākais mūsu darbā ir
neziņa, — viņa saka. Neko nevar saplānot uz priekšu. Un tas
brīžiem ieved tādā nomāktības purvā, ka traks var palikt.
Anita atradusi lielisku līdzekli stresa noņemšanai, ja nervi
uzvilkti kā stīgas. Viņa dodas garās pastaigās, kuras sāka
praktizēt kovidlaikā, jo līdz tam bija gana noskrējusies darbā.
Garā pastaiga gan nenozīmē iziet ārā stundiņu un noiet pāris
kilometru. Lai gan pases dati liecina, ka Anita jau vairākus gadus
ir pensionāres statusā, tas viņas maršrutu nesaīsina —
pastaiga ir apmēram 15 kilometru gara un ilgst trīs, četras
stundas. Dažkārt gan, pārnākot mājās, no noguruma iekrīt gultā
un nosaka: esmu nogurusi vairāk nekā suns. Jā, suns ir viens no
viņas pastaigu “cīņu biedriem”. Parasti pastaigā Anita dodas
ar ģimenes locekļiem — dēlu, vedeklu un mazbērniem, kā nu
kuru reizi sanāk. Sevišķi grūtas pastaigas bija dziļajā
sniegā — maršruts parasti tiek izvēlēts pa meža ceļiem. “Bet
kas tas bija par skaistumu!” nebeidz vien jūsmot Anita par meža
pasaku sniegā. Kājām aizstaigāts līdz Līdaces ezeram,
Mežezeram, Jaujām, Jučiem. Dēls jau smej, ka tagad modē ir
dažādi izaicinājumi, mamma varētu izaicināt tos, kam pāri 65,
doties viņas izstaigātajos maršrutos. Lai nu kā, bet Anita zina —
pēc pastaigas būs lielisks miegs un nemocīs domas par rītdienu.
Ak, jā, no pastaigām ir arī viens sliktums — izjuka ziemas
zābaki, bet kur lai nopērk jaunus? Anita tos var iegādāties,
tikai pielaikojot.
