Tuvojas 4. novembris — diena, kad pirms 99 gadiem tika pielikts pirmais no vairākiem punktiem četrus gadus ilgajam Pirmajam pasaules karam. Aizkraukles reģions tajā bija viens no visvairāk cietušajiem Latvijas apgabaliem.
Pamieru slēdz vairākkārt
Karadarbības pārtraukšana stājās spēkā 1918. gada 4. novembrī pulksten 15, kad jaunās Austrijas un Ungārijas valstis parakstīja atsevišķus miera līgumus ar Antanti — Lielbritānijas, Francijas un Krievijas savienību. Bet jau oktobrī aizsākās sarunas par pamiera noslēgšanu, kā rezultātā 1918. gada 11. novembrī pulksten 5.11 franču maršala Ferdinanda Foša dzelzceļa vagonā, kas tobrīd bija Kompjeņas mežā Francijā, tika noslēgts Kompjeņas pamiers. Tas stājās spēkā tajā pašā dienā pulksten 11, iezīmējot Antantes spēku uzvaru un vāciešu zaudējumu, tomēr tehniski tas nebija padošanās akts. Pamiers primāri paredzēja pārtraukt karadarbību, izvest vācu karaspēku no okupētajām teritorijām rietumos, atvelkot to aiz Reinas kreisā krasta, kā arī atzīt demilitarizētās joslas izveidošanu Reinas labajā krastā. Noteikumi paredzēja vācu flotes internēšanu, karamateriālu nodošanu u. c. nosacījumus. Kopumā pamiers trīs reizes tika pagarināts līdz 1920. gada 10. janvārim, kad spēkā stājās Versaļas līgums.
Infrastruktūra bija iznīcināta
Turpinot rakstu sēriju par Latvijas Republikas dibināšanu, nevar nepieminēt vairākus faktus, kas raksturo laiku pirms simts gadiem, apstākļus, kādos veidojās Latvija kā valsts. Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja speciāliste Lilija Jakubenoka stāsta, ka Latvijas teritorijā karadarbības laikā frontes līnija tika pozicionēta gar Daugavu. Tādēļ visvairāk cieta pagasti abos upes krastos. Jaunjelgavā karš nopostīja vairāk nekā 1000 ēku, Kokneses pusē cieta puse no visām saimniecībām. Stipri izpostīti tika Sērenes, Seces, Staburaga, Daudzevas, Aizkraukles un Skrīveru pagasti, kā arī Pļaviņu pilsēta. Kara laikā ceturtā daļa aramzemes netika apstrādāta, liela daļa bija aizaugusi un kļuvusi lauksaimniecībai nederīga. Lopkopība bija pilnīgi iznīcināta. Pilsētās fabriku un rūpnīcu korpusi stāvēja tukši, jo rūpnīcu iekārtas saskaņā ar Nikolaja II ukazu tika evakuētas jau 1915.gadā. Tāpat bija nopostīti tilti, nogremdēti gandrīz visi tirdzniecības kuģi, aizsprostotas ieejas ostās, kā arī nedarbojās dzelzceļš.
Tauta apdraudēta
Kara rezultātā iedzīvotāju skaits bija samazinājies no 2,55 miljoniem 1914. gadā līdz 1,3 miljoniem 1918. gadā t. i., gandrīz puse iedzīvotāju bija zudusi. Daudzi tūkstoši krita kaujās (Ziemassvētku kaujas, Nāves sala, kaujā pie mazās Juglas), tika ievainoti vai sakropļoti. Daudzi latvieši bija spiesti atstāt mājas un kļūt par bēgļiem. Cita starpā 800 000 cilvēku no landesvēra okupētās Kurzemes un Zemgales devās bēgļu gaitās uz Vidzemi, Latgali un Iekškrieviju. Kara laikā katastrofāli samazinājās dzimstība, daudz dzīvību paņēma arī postošā gripas epidēmija, kas no armijas izplatījās civiliedzīvotāju vidū. Milzīgie cilvēku zaudējumi un izpostītā saimniecība bija smags trieciens latviešu tautai, jo mazā iedzīvotāju skaita dēļ bija apdraudēta tās turpmākā pastāvēšana.
Latvija de iure piedzima pirms 96 gadiem
Antantes Augstākā padome 1921. gada 26. janvārī atzina Latvijas Republiku de iure — starptautiski atzītu, suverēnu, patstāvīgu valsti. To apliecina Francijas premjerministra Aristrīda Briāna nota. Tā bija oficiāla Antantes Augstākās padomes vēstule Latvijas delegācijas vadītājam, kurā padomes prezidents Briāns rakstiski pauda Antantes valstu Augstākās padomes — Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas — pārstāvju lēmumu atzīt Latvijas Republiku de iure. Līdz ar Latviju šajā dienā kā patstāvīga valsts tika atzīta arī Igaunijas Republika. Lietuvas Republikas valstiskā patstāvība tika atzīta 1922. gada 10. novembrī. ◆
Autora un Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja arhīva foto
Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
