SIA “Lattelecom” organizētajā labdarības akcijā 1+1=90 varēja ieteikt cilvēkus, kuriem dators būtiski mainītu dzīvi. Aizkraukles rajonā datorus uzdāvināja diviem akcijas uzvarētājiem — koknesietei Guntai Matisonei un divpadsmitgadīgajam Vladislavam Kalašņikovam no Seces. “Staburags” interesējās, kur datori ir šobrīd un vai tiešām mainījuši šo cilvēku dzīvi.
“Datorus mēs uzdāvinām, bet ko cilvēki tālāk ar tiem dara — tas atkarīgs no katra paša godaprāta,” sacīja “Lattelecom” pārstāve Līga Bite, kad bija ieradusies nodot datorus laimīgajiem akcijas uzvarētājiem. Pēc portatīvajiem datoriem bija ieradušies visi, izņemot secieti Vladislavu Kalašņikovu. Zēna datoru nodeva kādam radiniekam, kurš to Vladislavam aizveda maija sākumā.
Nonāk pretrunās
Pēc pāris mēnešiem “Staburags” devās uz Seci apciemot Vladislavu un noskaidrot, kā klājas, vai zēns apgūst datorprasmi. Iebraucot mājas pagalmā, mūs sagaidīja vecs, miegains mājas sargs, kurš bija par slinku, lai aprietu nelūgtos ciemiņus. Piesardzīgi izkāpu no mašīnas un jautāju uz lievenīša sēdošajam zēnam, vai suns ir miermīlīgs. “Reksis ir vecs, viņš nekož,” skanēja atbilde. Sarunā ar Vladislavu noskaidrojām, ka mātes nav mājās, aizgājusi pie kaimiņiem. Mājās esot tikai vecmāmiņa, māsa un māsas mazais dēls. Kad sāku izjautāt par datoru, Vladislavs mulsa. Sākumā zēns teica, ka māte katru dienu pāris stundu ļauj lietot datoru — klausīties mūziku un spēlēt spēles, tad atkal, ka katru dienu nemaz netiekot pie datora.
Dāvanu noslēpj
Kad jautāju, vai zēns būtu ar mieru nobildēties pie datora, Vladislavs atkal samulsa. Nezinot, vai atradīs, jo māte datoru slēpjot. Pēc mana mudinājuma datoru tomēr pameklēt, Vladislavs iegāja mājā un pēc brīža atgriezās — meklējumi beigušies neveiksmīgi. “Mamma laikam datoru paņēma līdzi pie kaimiņiem,” puika bēdīgi paziņoja. Ja nav, tad nav. Parunājām vēl ar Vladislavu. Laukos vasarā garlaicīgi neesot, palīdzot apdarīt mājas darbus — ienest ūdeni un skaldīt malku, ar velosipēdu diezgan bieži aizbraucot pie drauga uz Seci, skatoties arī televīziju, vislabāk Vladislavam patīkot multfilmas — “Dekstera laboratorija” un “Bruņurupuči nindzjas”.
Visā vaino dēlu
Otrreiz dodamies pie Vladislava kopā ar Seces pagasta sociālo darbinieci. Mājās sastopam viņa māti Larisu, vecāmāte bezpalīdzīgi guļ, bet māsa baro mazo dēliņu. Larisa ir kareivīgi noskaņota, šķiet alkohola reibumā viņa nav. “Puika nav mājās, kā vakar aizgāja, tā nav pārradies,” viņa stāsta. “Kur ir dators? Kā lai es to zinu? Tā ir viņa manta, gan jau būs pārdevis vai iemainījis. Tā viņš ir darījis arī ar citām mantām, piemēram, velosipēdu. Un vispār — ir jau liels, staigā apkārt, klaiņo un zog, viņš mani neklausa, kā lai es tieku ar viņu galā?” Lai gan Vladislava māte Larisa deklarēta Seces pagastā, lielākoties viņa mīt Jēkabpils pusē, algotu darbu sieviete nestrādā. Vladislava vecāmāte jau gadiem ilgi ir aprūpējama, arī māsa algotu darbu nestrādā, zēns augas dienas pavada viens, bez uzraudzības, dažkārt klaiņo apkārt.
Dzīvo, kā protSaprotam, ka nekādu skaidrību te vairs nevarēs iegūt, un dodamies prom. Noskatos uz Vladislava māsas dēliņu,viņam apmēram divi gadiņi, mazs, bet cerību dzīvot normālu dzīvi arī viņam diemžēl nav. “Vladislavs un viņa māsa dzīvē neko gaišu nav redzējuši. Arī meitene mācījās internātskolā, vēl tik jauna, bet jau viena audzina mazuli, dzīvo, kā prot,” stāsta kāds Vladislava radinieks. “Māte “plosto” vai arī lielāko daļu laika pavada Jēkabpils pusē. Par bērniem viņa nerūpējas. Dators, droši vien jau sen ir pārdots. Es jau uzreiz domāju, ka tā notiks.” Laukos tādas ģimenes nav retums, sākoties krīzei, situācija kļuvusi vēl sliktāka. Sociālā darbiniece teic, ka vasarā garantēto iztikas minimumu nemaksā. Laukos taču ir iespēja dārzā izaudzēt visu nepieciešamo, turēt mājlopus, arī piepelnīties ogojot un sēņojot. To visu vajadzētu darīt kaut vai bērnu dēļ. Bet, ja ir vienalga…
Vladislava paziņas Madaras akcijai nosūtītā stāsta fragments.“Zēns dzīvo kopā ar omīti un mammu, bet galvenā problēma ir tā, ka mamma ir alkoholiķe. Brīvdienas zēns pavada blakus mājai esošajā karjerā. Apkārtnē nav neviena cita bērna, ar kuru pavadīt brīvās dienas. Dators puisītim būtu iespēja uzzināt ko jaunu, arī brīvdienās viņam būtu iespēja sazināties ar draugiem no internāta vai aizmirsties brīdī, kad mājās mamma ar saviem draugiem dzer.”Par šo vēstuli tautas vērtējumā savu balsi atdeva turpat 500 cilvēku. Zēns noteikti pelnījis datoru, iespēju izrauties no ikdienas, komunicēt ar draugiem. Taču vai tādā nomalē iespējams interneta pieslēgums, pat, ja ir — kurš par to maksās? Uzziņa.“Lattelecom” rīkotajā labdarības akcijai 1+1=90 bija iesūtīti 1506 autoru stāsti, 38 no Aizkraukles rajona. Žūrija un balsotāji internetā no tiem izvēlējās 90 laimīgo, kuri nu tikuši pie jauniem datoriem.
