Nav tādu mammu vai tētu darbu un
pienākumu pret bērnu, lai kāds no vecākiem paliktu malā un
neiesaistītos bērna aprūpes un audzināšanas procesā — stāsta
klīniskā psiholoģe, KBT virziena pārstāve Inese Lapsiņa. Savā
darbā un arī ikdienas dzīvē viņa ir novērojusi patīkamu
tendenci — vīrieši iesaistās un interesējas par bērna
vajadzībām arvien aktīvāk. Lai tēti iesaistītos vēl vairāk,
ir ļoti nepieciešams mammu iedrošinājums un uzticēšanās —
tētis var!
Lai stiprinātu tēva lomu ģimenē un
sabiedrībā, mazinot pastāvošos aizspriedumus par sieviešu un
vīriešu atbildības jomām un stāstot par vecāku iespējām
izmantot tiesības, kas viņiem jau ir pieejamas, lai vienlīdz
varētu iesaistīties rūpēs par bērniem, Labklājības ministrija
sadarbībā ar vecāku organizāciju “Mammāmuntētiem.lv”
un biedrību “Tēvi” īsteno informatīvu kampaņu “Tēt,
esi unikāls!”.
“Lai tēti būtu unikāli un
pārliecināti par savu devumu ģimenes dzīvē, viņiem nereti vajag
iedrošinājumu tieši no savām sievām, bērnu mammām. Ir svarīgi,
ka gan mamma, gan tētis novērtē partnera iesaisti. Abu vecāku
pūles savienot ģimenes un darba dzīvi nav viegls uzdevums, tāpēc
norobežošana vai kritika nebūs risinājums. Mēdz teikt, ka mamma
zina labāk, bet tā nebūt nav patiesība, jo tēti var un grib, ja
viņiem ir iespēja pilnvērtīgi uzņemties daļu vecāku
pienākumu,” uzsver psiholoģe Inese Lapsiņa. Dodot iespēju
tētiem ar bērnu brīvi darboties ir veids, kā izveidot stipras un
noturīgas tēva — bērna attiecības.
Iemesli, kas traucē tētim būt tētim
Kad bērns ir pavisam mazs, tad dabiski
izveidojas tā, ka bērns ir kā apinītis, kas apvij mammu — koku
un aug uz augšu. Bez koka viņš nevar izdzīvot. Esot tik ciešās
attiecībās ar bērniņu, mammai var rasties lielas bažas, vai ar
bērniņu viss ir kārtībā, ja viņš nav kopā ar mammu. Kā savā
praksē novērojusi psiholoģe Inese Lapsiņa, dažreiz var sastapt
situāciju, kad tētis ir vēl trauksmaināks par mammu. Viņš ir
nobažījies, vai mazulim nav auksti, vai viss ir kārtībā ar viņa
veselību un miega režīmu. Šādā situācijā, lai it kā
atbrīvotu tēti no viņa bažām, mamma reizēm lielu daļu darbu
paņem sev, vēloties pasargāt gan tēti, gan bērnu no grūtībām.
Tomēr, vai tas patiesi palīdzēs stiprināt tēva — bērna
attiecības?
Protams, liela nozīme tēta un bērna
attiecību veidošanās procesā ir tam, kādas ir bijušas vīrieša
un sievietes attiecības pirms grūtniecības un dzemdībām. Katrs
attiecībās ienāk ar savu ģimenes pieredzi. Esam redzējuši, kā
vecāki ir veidojuši savas attiecības, kā sadalījuši pienākumus,
un automātiski šo piemēru pārņemam vai tieši otrādi –
vēlamies saviem bērniem rādīt citu pieredzi. Ja attiecības ar
paša vecākiem ir bijušas labas, tad to pašu modeli gribas
atkārtot arī savā ģimenē. Labi, ja šie modeļi sakrīt, bet ja
nesakrīt? Ja sievietes ģimenē ar bērnu audzināšanu ir
nodarbojušās tikai sievietes, bet vīrieši darījuši tikai “vīru
lietas”? Te ir vēl viens iemesls sarunām un jaunai pieredzei,
veidojot savas ģimenes modeli, kurā gan mammai, gan tētim ir
iespēja iesaistīties un dalīt rūpes par bērnu.
Dalītas rūpes nevis pāraprūpējoša
mamma — stipras ģimenes atslēga
Psiholoģe Inese Lapsiņa atzīst, ka
viena no problēmām, kas neļauj bērnam pilnvērtīgi attīstīties,
ir pāraprūpējoša mamma. Viņai ir savas gaidas, kā visam
jānotiek, un tētim bērna ikdienas aprūpe pat netiek ļauta. Lai
gan sadarbība ir jāļauj, jo tēti zināmā mērā ir drosmīgāki,
viņi ļauj bērniem pamēģināt to, ko neļauj mammas, tādējādi
mācot bērnam zināmu autonomiju un atdalīšanos no “mammas
brunčiem”. Šis periods sākas jau tad, kad mazulis ir fiziski
pietiekami patstāvīgs. Viņš grib kāpt, rāpties, izpētīt
pasauli. Sargājošā mamma cenšas novērst visas iespējami
bīstamās situācijas, bet tētis biežāk ļauj pamēģināt,
nebaidoties, ka bērns paklups vai pieļaus kādu kļūdu.
Reizēm vecāku starpā vienkārši
pietrūkst veselīgas komunikācijas, kā apvienot abu vēlmes un
vajadzības attiecībā uz bērna aprūpi. Ja komunikācija nav
pietiekama, tad mamma var sākt uzskatīt, ka bērnu ilgstoši atstāt
tētim nav droši. I. Lapsiņa novērojusi, ka bieži vien sāk
veidoties abpusējs aizvainojums, kas ietekmē gan bērna, gan pāra
labklājību. Tāpēc aicinājums abiem partneriem ir tieši teikt,
ko viens no otra sagaida. Piemēram, ja mamma grib, lai tētis iziet
ar bērnu pastaigāties, tad jāsaka tieši, nevis jāgaida, kad
vīrietis pats izdomās ko tādu piedāvāt. Tāpat arī tētiem —
neklusēt par savām vēlmēm un idejām, kā pavadīt savu,
“unikālo” laiku kopā ar bērnu.
Visbiežāk neļaušana būt ar bērnu
sakņojas pārliecībā, ka mamma taču labāk zina, kas un kā
jādara ar bērnu. Tomēr visas iemaņas un prasmes cilvēki apgūst
līdzdarbošanās un iesaistīšanās ceļā, īpaši, ja runājam
par pirmo bērnu, kas ienāk ģimenē. Gan sieviete, gan vīrietis
iemācās apģērbt mazuli un sajust viņa vajadzības, esot ciešā
kontaktā ar viņu. Tāpēc ir būtiski, ka vecāki kopā apmeklē ne
tikai tās nodarbības, kas attiecas uz dzemdību norisi, bet arī,
kur tiek mācīts, kā darboties ar zīdainīti. Vēlāk tās ir
bērna emocionālās audzināšanas nodarbības, skolu sapulces,
pulciņu aktivitātes. Vecākiem jābūt kā vienai, līdzvērtīgi
stiprai komandai, kur viens otru var aizvietot un atbalstīt.
“Tēt, esi unikāls!”
Latvijas tēvu pieredzes stāsti un plašāka informācija par
iespējām vecākiem saskaņot ģimenes un darba dzīvi ir pieejama
Labklājības ministrijas tīmekļvietnē.
Tēt, esi unikāls! – Kristapa stāsts
Kristaps vienmēr ir vēlējies kuplu ģimeni, lai bērniem iemācītu to, ko prot pats un būtu viņu labākais draugs. Abi ar sievu ģimenē ir vienlīdzīgi un abi rūpējas par bērnu nākotni. Kristaps atzīst, ka viņa kā tēva lielākais izaicinājums bijis pirmā bērna piedzimšana un pirmais gadiņš, kad saprata, cik ļoti svarīgs ir savstarpējais atbalsts ģimenē. Laimīgas ģimenes pamatā ir mīlestība, uzticība un atbalsts. Mēs katrs esam tik stiprs, cik stipra ir mūsu ģimene!
