Izmantojot Sorosa fonda atbalstu, Kurmenē veidojas novadpētniecības pulciņš. Novadpētniekus ap sevi pulcē vietējā iedzīvotāja Anita Nagle.
Nagles kundze “Staburagam” atzina, ka ļoti interesējas par novada kultūrvēsturi un priecājas, ka šādu cilvēku Kurmenē nav mazums. Turklāt Kurmenes vārds ziņu avotos sastopams jau pirms 500 gadiem. Pagasta pārvaldē “Staburags” uzzināja, ka nākotnē varētu tapt arī vietējais novadpētniecības muzejs.
No kultūvēstures pieminekļiem līdz mūsdienām saglabājies Kurmenes muižas parks, kuru 19. gadsimta sākumā ierīkojusi grāfu Komarovsku dzimta, un parka teritorijā dažasmuižas ēkas — klēts, kungu māja, medību suņu māja.
Sens nostāsts vēsta, ka zviedru—poļu kara laikā daži muižnieki aizbēguši mežā no Vilku muižas uz Mēmeles upes krasta, kur tagad ir Kurmene. Pēc kara viņi nav gājuši atpakaļ, bet palikuši turpat. Viņi līduši līdumus un cēluši jaunu muižu. Ļaudis, kuri gribējuši muižniekus satikt, meklējuši viņus pa mežu un jautājuši: “Kur muiža?”. No tā laika muiža iesaukta par Kurmuižu. Vēlāk šo nosaukumu sagrozījuši, no kā tad cēlies nosaukums Kurmene.
Kāds cits nostāsts vēsta, ka senos laikos Kurmenes muižā valdījis ļoti bargs kungs. Viņš saviem kalpiem pat svētvakara nedevis, viņus visādi mocījis. Reiz kāds vecs vecītis kungam prasījis naktsmājas, bet kungs viņam atteicis, ka tādiem vazaņķiem naktsmājas nedošot. Vecītis bijis Dievs. Ejot ārā viņš teicis: “Lai velns tevi pakar savā melnajā eglē!” Otrā rītā velns kungu arī pakāris savā melnajā eglē un tūdaļ bijis prom ar visu kungu un egli ellē.
