Rakstniece Marina Kosteņecka manai un vecākajai paaudzei bija kā brīvības simbols jau pirms Atmodas. Viņa rakstīja par tēmām, kuras tolaik nebija pieņemts publiski skart — bērnunami un nepilngadīgie likumpārkāpēji, varas represijās cietušie. Tad — Tautas fronte, kurā rakstniece darbojās kopā ar Latvijas neatkarības aizstāvjiem. Krieviete, bet ar Latvijas piederības izjūtu sirdī un darbos. Pēdējos gados Marinas Kosteņeckas vārds tikpat kā sabiedrībā neizskanēja, jo veselības problēmu dēļ viņa nevarēja pat iziet no mājas. Divi Černobiļas apmeklējumi radīja sekas, kas viņu piesaistīja gultai. Pēc lieliem pūliņiem veselība uzlabojas, rakstniece spēj pārvietoties ratiņkrēslā un atgriežas aktīvākā dzīves ritmā. Mēs atkal dzirdam par Marinu Kosteņecku. Arī tāpēc, ka pārkāpusi sevis noteiktajam “nekad vairs nerakstīt” un iznākusi viņas grāmata “Mans XX gadsimts”.
Palīdz modernās tehnoloģijas
Krājumu veido divas grāmatas “Mans XX gadsimts” un “Vēstules no XX gadsimta” latviešu un krievu valodā. Tās atklāj pagājušā gadsimta otrās puses būtiskākos notikumus, Latvijas neatkarības cīņu un radošo personību nozīmi tajā. Grāmatu ievadvārdu autori ir Dainis Īvāns un Knuts Skujenieks. Kopā ar viņiem rakstniece viesojusies daudzviet Latvijā, arī nesen Pļaviņās, kur stāstīja par savas dzīves būtiskiem notikumiem, grāmatas tapšanu un šīs dienas izjūtām. Marinas Kosteņeckas stāsts šajā rakstā gan no sarunas tikšanās laikā Pļaviņās, gan intervijā “Staburagam” pēc tās.
— Kā tapa jaunākās grāmatas?
— Par sevi smejos — veca un slima, bet no tehnoloģijām tomēr neatpalieku. Šīs grāmatas tapa “Skype” internetā. Pirms laika veselības problēmu dēļ nevarēju piecelties pat no gultas un biju izolēta četrās sienās. Tad pie manis sāka nākt viens inteliģents cilvēks — Georgs Stražnovs, un ļoti priecājos par viņa sabiedrību. Dzerot tēju, daudz runājām par aizgājušo laiku, pašu piedzīvoto, un viņš reiz saka — tas taču esot tik muļķīgi, ka tikai viņš viens to dzird. Vajag rakstīt grāmatu. Tā kā es dzīvoju Rīgā, bet viņš citviet, sazinājāmies internetā un sāku stāstīt. Aizdomājos gan, vai lasītājiem tas būs saistoši, un Georgam jautāju, vai viņam ir interesanti lasīt. Viņš atbildēja, lai tikai tā turpinot — visu saņēmis un iekopējis. Tā arī tas tapa.
— Kāds bija jūsu 20. gadsimts?
— Mans ceļš 20. gadsimtā sākās pārvietojamo personu nometnē Vācijā, kur biju vēl mātes vēderā. Laiku līdz dzimšanai pavadīju zem bumbām. Tāpat kā daudzi, arī mani vecāki tolaik devās Rietumu virzienā, kad 1944. gadā Latvijai tuvojās padomju karaspēks. Vācijas pilsēta, kurā tā bija pirms kara beigām, bija sadalīta divās daļās — amerikāņu un padomju armijas pārziņā. No pirmās mūs šķīra neliels attālums, un, ja būtu atradušās tur, piedzimtu kā Amerikas pilsone un, visticamāk, nākotnē nerakstītu grāmatas Latvijā. Tomēr viss izvērtās citādāk. Mans tēvs jau bija apcietināts un kopā ar citiem izsūtīts uz Vorkutu, bet māte viena palika nometnē. Viņa bija tik novārgusi, ka barakā atstāta ar domu, ka gan jau neizdzīvos, tāpat kā gaidāmais bērns. Tomēr viņa izdzīvoja, kā arī pietika spēka tikt cauri sabombardētajai Vācijai un pārpildītā vilcienā atgriezties Rīgā, kur es nācu pasaulē. Tā ka mana dzimtene ir Latvija.
Izvēlas runāt
— Cik ilgi nepazināt savu tēvu?
— Līdz desmit gadu vecumam nekad nebiju viņu satikusi. Kad paaugos, mammai bieži vaicāju, kāpēc viņa nav mājās. Viņa atbildēja, ka tēvs strādā tālumā un priekšnieks nelaiž mājās. Neatlaidos, vai tad viņam nepienākas brīvdienas vai atvaļinājums? No mātes uzzināju, ka viņa “darbavieta” ir OLP (Osobij lagernij punkt — krievu val.), un es rakstīju šai mistiskajai organizācijai vēstuli, lai ļauj tēvam atbraukt, jo man ir skumji bez viņa. Tikai vēlāk uzzināju, ko nozīmē šie trīs burti un vieta, ka tolaik rakstu “cilvēkēdājiem”. Šo vēstuli sūtīju septembrī, bet oktobrī tēvu atbrīvoja, jo bija sācies tā dēvētais Hruščova atkusnis. Atgriežoties viņš nedrīkstēja vairs pierakstīties Rīgā, un grūti bija atrast darbu, bet es biju tautas ienaidnieka meita. Ilgi nesapratu, ko tas viss nozīmē, un kaunējos no tēva, lai arī mīlēju, jo tik ilgi biju viņu gaidījusi. Kad man bija 16 gadu, tēvs nomira. Pirms aiziešanas mūžībā viņš teica, ka reiz es ar viņu lepošos. Tā arī bija, jo ar laiku cilvēki uzzināja, kas ir gulags un par ko cilvēki tur nonāca.
— Cik viegli vai grūti savos rakstos bija teikt patiesību par savulaik aizliegtām tēmām?
— Viegli tas nebija. Tomēr uzrakstīt ir viens, bet publicēt kas cits. Tāpēc visu cieņu redaktoriem, kuri to uzdrošinājās. Viens no pirmajiem bija Jānis Škapars “Literatūrā un Mākslā”, kurš nopublicēja manu rakstu “Tiesa nāk, piecelties!”. Tad pirmo reizi rakstīju arī par savu tēvu, par to, ka viņu arestēja mēnesi pirms manas piedzimšanas. Tas laikraksta numurs ceļoja no rokas rokā. Tolaik nezināju, ka būšu pirmā Latvijā, kura par to sāk rakstīt. Iespējams, latvietim neko tādu neļautu, bet es biju krieviete.
— Vēlākajos gados bijāt tā, kura rakstīja par citiem salauztiem likteņiem — bērnunamu un citiem sistēmas bērniem.
— Krievu presē kaut ko atklātu grūtāk bija iedabūt. Sapratu, ka tur manu rakstu atmetīs, bet latviešu izdevumi jau vairāk varēja atļauties. Kad laikrakstā “Padomju Jaunatne” redaktore bija Monika Zīle, viņa saprata, ka avīzei raksts cels reitingus, bet tas ir arī kā drauds. Tagad saprotu, cik gudri viņa tolaik izdarīja, manis rakstīto aiznesot vispirms uz partijas Centrālo komiteju, kur to pamatīgi izsvītroja, bet daudz kas jau palika. Mani tas šausmināja, un teicu, ka tādu neļaušu to publicēt un grasījos saplēst manuskriptu, bet mani atturēja, jo tas būs kā “bumbas sprādziens”. Turklāt aiz tā visa taču ir daudzu bērnu likteņi. Tas šai problēmai pavēra kā slūžas.
— Savulaik ar lielu interesi lasījām jūsu grāmatas par bērnunamiem un nepilngadīgo kolonijām. Tas bija skarbi, bet arī kā svaigs malks ideālisma iekārtā. Vai tas ko mainīja?
— Ļoti daudz! Tas nebija aptverams, kā dzīvoja tie sistēmas bērni — pārblīvētās telpās ar metāla divstāvu gultām, viena rotaļu lelle visiem, ar ko pēc kārtas spēlēties. Tagad ir kā diena pret nakti, jo vismaz mēģina bērnunamos radīt ģimenisko vidi un iemācīt šiem bērniem praktiskas iemaņas. Var jau diskutēt, vai ir labi ļaut adopciju uz ārzemēm, bet tā vismaz ir cerība bērniem ar veselības traucējumiem, jo Latvijā viņus neizvēlas pieņemt ģimenēs. Sistēmas bērni diemžēl mums ir un, visticamāk, būs joprojām.
Nav pietiekamu likumu, kas stimulētu vairāk adoptēt. Ir, protams, bērni, kuriem nepieciešama speciāla aprūpe un apmācība, bet tas ir cits stāsts. Būs arī ieslodzījuma vietas nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, bet šobrīd vairs nav iespējams izolēt bērnu vai aizsūtīt uz speciālu iestādi tikai tāpēc, ka nemācās vai slikti uzvedas. Nav vairs tādu šausmu, kādas bija iepriekš.
Ar ērtiem apaviem uz radio
— Savulaik bijāt PSRS tautas deputāte. Kā tagad raugāties uz šo dzīves posmu?
— Kad Latvija pasludināja savu neatkarību, tā vēl nebija oficiāli atzīta, lielākā daļa deputātu nolēma vairs nedoties uz Maskavu. Es turpināju to darīt, jo mans lēmums bija, ka jābūt tur, lai zinātu, kas notiek, kas tiek runāts un spriests par Latviju. Netālu sēdēja Latvijas interfrontisti, un viņi taču balsoja pret Latviju.
— Kādu atceraties 1991. gada augusta puča laiku?
— 19. augusta rītā pienāca ziņas, ka Padomju Savienībā sācies valsts apvērsums. Sapratu, ka nebūšu sarakstā viena no pirmajām, ko apcietinās vai aizturēs, bet mierā jau neatstās. Nolēmu runāt ar tautu, ka neesmu mainījusi savu pārliecību, un devos uz radio. Uzvilku ērtus apavus, jo atcerējos, ka Benjamiņas kundze izsūtījumā devās balles kurpēs, sagatavoju citas nepieciešamās lietas un devos ceļā. Ielas bija tukšas, cilvēki mājās klausījās radio, lai zinātu, kas notiek. Neko īpašu tajā runā nepateicu, bet centos uzrunāt cilvēkus, lai saglabātu ticību. Pārnākot mājās, gaidīju “viesus”, bet neviens neatnāca. Tad atskanēja zvans pie durvīm, un tur stāvēja jauns puisis armijas formā kopā ar meiteni. Viņi teica, ka dzirdējuši manu runu radio un vēlas mani nogādāt drošā vietā. Izlēmu tomēr palikt, jo nevarēju riskēt ar šiem jaunajiem cilvēkiem. Pēc gadiem vēlreiz viņus satiku. Pārsteigta viņiem jautāju, vai tolaik nebaidījās par saviem bērniem? Viņi atbildēja, ka ne par ko citu domājuši, jo baidījušies par manu drošību. Tā ka vienmēr būšu Latvijas patriote, jo par daudz ko esmu parādā latviešu tautai.
— Kā jūtaties 21. gadsimtā?
— Mazliet apjukusi, jo šis gadsimts strauji sācies ar modernajām tehnoloģijām, un līdz ar to bieži vien zaudējam cilvēciskos kontaktus, kādi bija iepriekš. Mēs tik daudz rakstījām vēstules ar roku un sirdi, šobrīd galvenokārt mehāniski kaut ko telefonā ar īsziņām. Tāpēc man likās tik būtiski grāmatā nodot to latviešu tautas sirds siltumu, kas valdīja 20. gadsimtā, kamēr vēl tieku tam visam līdzi. Cilvēka pamatā ir dvēsele, un rakstniekam vienmēr svarīgi to izkopt. Domāju, ka cilvēki agri vai vēlu vairāk atgriezīsies pie garīgajām vērtībām, jo nevar domāt tikai par materiālo labumu, citādāk cilvēce aizies bojā. Tas labākais, kas bijis 20. gadsimtā, nāks līdzi arī turpmāk. Kopumā jau pagājušais laiks bija briesmīgs — kari, revolūcija un citi lieli pārbaudījumi, bet tajā visā spējām saglabāt gaišumu.
— Kas ir labais un sliktais, ko šis gadsimts paņēmis līdzi no iepriekšējā?
— Skumjākais, ka tagad pašu valsts nav vajadzīga tik daudziem latviešiem, jo daudzi aizbraukuši. Ir jau saprotams, ja galīgi nevar atrast darbu, bet, ja tā ir izvēle tikai starp maizi ar sviestu un vienkārši maizi, tad par to sāp sirds. Viss, par ko savulaik cīnījāmies, bija taču jaunās paaudzes labā. Kādreiz cilvēkus izveda lopu vagonos, bet tagad paši nopērk biļeti vienā, galvenokārt Rietumu, virzienā. Prieks ir par sakopto Latviju. Kad atkal varu doties ārpus Rīgas, ar gandarījumu skatos uz nopļautajiem laukiem un ceļmalām. It kā daudzi aizbraukuši un laukos mājas tukšas, bet zeme ir uzarta, sētas sakārtotas. Tomēr galvenais, ka esam brīvi, varam braukt pa visu pasauli un arī atgriezties. Prieks, ka izaugusi paaudze, kura nepazīst bailes, var brīvi runāt to, ko domā, nebaidoties, ka viņus apcietinās un ieslodzīs. Domāju, ka jaunie pat neaptver, kas tā brīvība ir. Tā ka nevienu brīdi nenožēloju, ka cīnījos par to visu, un prātā nenāk pateikt, ka padomju iekārtā bija labāk — garantēta pensija, veselības aprūpe bez maksas un citi labumi. Lai arī ko nostalģiski teiktu vecākās paaudzes cilvēki, neko no tā negribu vairs piedzīvot. Acīmredzot visi aizmirsuši to slikto. Arī Latvijā viss ies uz augšu. Ticu tam.
Sprīdīšiem jāatgriežas mājās
— Vai nākotnē būs vēl kāda grāmata?
— Pirms pēdējām jau teicu, ka nekad vairs, bet, re, kā iznāca. Tā ka grūti pateikt, kā būs. Man galvenais bija nodot šo vēstījumu no gadsimta, kurā aizvadīta lielākā daļa mūža. Tas ir latviešu tautas portrets manā — krievu rakstnieces — skatījumā. Tādas attiecības ar latviešiem kā man citiem krievu rakstniekiem nav bijušas.
— Sarunā jums abas valodas miksējas. Domājat krieviski vai latviski?
— Tas ir atkarīgs no tā, ar ko domās diskutēju. Ja oponēju latvietim, tad latviski, ja lādēju Putinu, tad krievu valodā. Labi zinu abas un kā vīnu izgaršoju Regīnas Ezeras vai Noras Ikstenas darbus, bet pati to vīnu “brūvēju” savā dzimtajā krievu valodā. Man ir krievu saknes un kultūra, bet dzimtene Latvija, ko neviens man neatņems.
— Ko vēlētu Latvijai?
— Lai visi latviešu Sprīdīši atgrieztos mājās, jo tā ir mūsu valsts, par ko tā cīnījāmies. Atceros, 1991. gada janvāra barikādēs kādam vīrietim jautāju, ko darītu, ja sāktos uzbrukums un varētu aiziet bojā? Viņš mierīgi atbildēja — nekas, mājās palika mazdēls, un būs, kas Latvijas zemē iesēj rudzus.
Pieturzīmes
* Dzimusi 1945. gada 25. augustā Rīgā.
* 19 gadu vecumā devās strādāt uz Čukotku par skolotāju, iemācījās viņu valodu, uzrakstīja grāmatu par čukču dzīvi, ar kuru 1975. gadā viņu uzņēma LPSR Rakstnieku savienībā.
* 1977. gadā pabeigusi augstākos literatūras kursus Vissavienības Gorkija Literatūras institūtā Maskavā.
* Strādājusi literārajā žurnālā “Daugava”.
* 1986. gadā piedalījās braucienā uz Černobiļu, lai aizvestu avārijas likvidatoriem no Latvijas grāmatas ar rakstnieku autogrāfiem. Oficiāli atzīta par černobiļieti, jo viņai ir nopietnas veselības problēmas pēc brauciena.
* Atmodas laikā aktīvi darbojās Tautas frontē, bija tās domes un valdes locekle.
* Kad Mihails Gorbačovs 1989. gadā pieļāva pirmās brīvās vēlēšanas, pēc tautas atbalsta kļuva par PSRS tautas deputāti.
* Vairākus gadus vadījusi Latvijas Radio 4 pārraidi “Doma laukums”.
* Ir vairāku grāmatu gan latviešu, gan krievu valodā autore.
