Šķirstot vēstures lappuses, nevar nepieminēt pirms 82 gadiem iedibināto tradīciju — Vislatvijas pļaujas svētkus. Tos rīkoja rudenī, pirmie notika 1935. gada 13. oktobrī, par norises vietu izvēloties Koknesi.
Braukuma maksas pazeminājumus
Aizkraukle Vēstures un mākslas muzeja krājumu glabātāja Ilzīte Ozoliņa stāsta, ka šo svētku režisors bija mākslinieks Jānis Muncis (1886.—1955.).
Svētkus organizēja Latvijas Lauksaimniecības kamera, to mērķis bija stiprināt tautas vienotību. Par pirmo svētku norises vietu izvēlējās vietu, kur tagad ir Likteņdārzs. Pasākumā bija ieradies arī toreizējais ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Tā gada periodika, laikraksts “Atpūta”, atreferējot viņa runu, rakstīja: “Lauksaimniecība ir mūsu tautas pamats, mūsu valsts sociālās un saimnieciskās struktūras mugurkauls, darīsim tādēļ visu, lai viņa par tādu arī paliktu, lai mums nekad nezustu šis pamats zem kājām…”
Pasākums bija pompozs, to papildināja milzu dekorācijas, svētku parāde un centrālais teatrālais uzvedums. Svētkos pasniedza dāvanas un apbalvojumus, piemēram, par ilggadīgu un labu kalpošanu.
Tā kā šie bija Vislatvijas svētki, tajos ieradās lielas ļaužu masas. Laikraksts “Rīts” rakstīja: “Satiksmes ministrs B. Einbergs vakar parakstīja rīkojumu par Koknesē sarīkojamo 13. oktobrī pļaujas svētku dalībnieku pārvadāšanu pa dzelzceļiem 3. kl. līdz Koknesei un atpakaļ ar 75 proc. braukuma maksas pazeminājumu. Biļešu iepriekšējo pārdošanu stacijās Rīgā, Liepājā un Daugavpilī sāks 7. oktobrī. (..) Varbūtējos sastrēguma gadījumos uzdots darīt visu iespējamo kārtīgas satiksmes atjaunošanai. Staciju priekšniekiem un viņu palīgiem uzdots rūpēties, lai biļešu kases būtu laikus atvērtas un nebūtu drūzmēšanās pie biļešu kasēm.”
Svētki kupli apmeklēti
Izlaidums “Latvijas Kareivis” rakstīja: “Šajos lielajos latvju zemnieku svētkos, kam līdzīgu vēl nav bijis, attēlos zemnieku gaitas, kas tik ļoti atšķiras no darba un dzīves apstākļiem pilsētā. Redzēsim zemnieku kulturālos un saimnieciskos sasniegumus, uz ko balstās visa mūsu dzīve pilsētā. Gūsim saprašanu un pārliecību par tautas nepieciešamību turēties pie zemes. Lielajā brīvdabas izrādē “Apjumības” rādīs mums senču ierašas un ticējumus, skandinās senču dziesmas, rādīs, ko var sasniegt vienota tauta.”
Laikraksts “Latgales Vēstnesis” jau pēc svētkiem, 18. oktobrī, secināja, ka: “Pļaujas svētkos Koknesē ir piedalījušies apmēram 140—150 tūkstoši apmeklētāju, tad var teikt, ka no Daugavpils, kur latviešu skaitās līdz 11 tūkstošu, pļaujas svētki apmeklēti diezgan kuplā skaitā, jo uz svētkiem daugavpilieši pa dzelzceļu izbraukušas 1794 personas, neieskaitot bērnus, un vairāki desmiti ar autobusiem un citiem satiksmes līdzekļiem. Vilcienam pienākot, perons pārpildīts braucējiem — svētku dalībniekiem. Izrādās, ka pirmais vilciens nevar uzņemt visus braucējus un daļai jāpaliek gaidīt nākamais vilciens, kas atiet pusstundu vēlāk. Tas nevienu neskumdina, jo zina, ka visi nokļūs īstajā laikā svētku vietā. Kaut braucēji vagonos saspiesti kā “siļķes mucā”, visos vagonos skan jautri smiekli un dziesmas.”
Nākamajos gados svētkus rīkoja Rēzeknē, Jelgavā un citviet. Nākamajā gadā II Latvijas pļaujas svētki tika apvienoti ar Latvijas apgabala izstādi.
