Kad Koknesē jūlijā notika kūku cepēju konkurss, Olgu Šinki redzēju pirmoreiz un nobaudīju arī viņas piedāvāto kūku. Garda bija! Paziņa zināja teikt, ka Olga nesen atgriezusies no ārzemēm un daudziem koknesiešiem viņa pazīstama ar uzvārdu Ļebedeva. Dzīve svešatnē, iespējams, arī rosināja konkursam piedāvāt viseiropeiskāko kārumu — tā bija bazilika un laima siera kūka. Tās recepti Olga bija atvedusi no Anglijas.
Vēl pavasarī Olga kopā ar māsu un viņas draugu bija atbraukusi no Anglijas uz Kokneses Sama modināšanas svētkiem un piedalījusies krāšņajā Tvīda braucienā. Bet neilgi pirms Kokneses novada svētkiem Olga ar ģimeni — vīru un meitiņu — atgriezās pavisam Latvijā, par dzīvesvietu izvēloties Olgas dzimto Koknesi. Patiesībā ar Olgu varētu runāt vai visu diennakti — stāstāmā viņai nepietrūktu. Un arī tēmas būtu daudzveidīgas. Tās varētu būt gan par bērnu audzināšanu, gan ēdienu gatavošanu, gan masāžām, gan par dzīvi ārzemēs, gan sajūtām, atgriežoties Latvijā…
Un tas viss kā mozaīkas gabaliņi veido Olgas dzīvi. Mazliet no tā — intervija ar Olgu (vienojāmies iztikt bez oficiālās uzrunas jūs).
Praksi pavada Dānijā
— Ko tu dažos vārdos pastāstītu par sevi?
— Esmu uzaugusi sešu bērnu ģimenē, skolas gadi man aizritēja Koknesē, pēc 9. klases beigšanas iestājos Saukas arodskolā, kur apguvu lauksaimnieka un pavāra palīga arodu. Labākajiem projekta laikā bija iespēja praktizēties Dānijā, arī es biju to pulkā, tur pavadīju divus gadus. Pēc atgriešanās Latvijā radās iespēja aizbraukt uz Angliju, tur nodzīvoju vairāk nekā desmit gadu. Tur daudz strādāju un daudz mācījos. No Anglijas esmu atgriezusies ar diviem mīļiem cilvēkiem — vīru Normundu un meitiņu Samantu.
— Pēc pamatskolas beigšanas tu Saukā apguvi arī lauksaimnieka profesiju. Tā vairāk bija nejaušība vai apzināta izvēle?
— Mani patiešām ļoti interesēja lauksaimnieka profesija, un prakse Dānijā bija viens no maniem interesantākajiem dzīves posmiem. Uz turieni aizbraucu 2001. gadā. Sākumā strādāju cūku fermā, vēlāk samainījos ar kursabiedru un strādāju fermā pie saimnieka, kuram bija 200 govis, no tām — 160 slaucamas. Neliekuļojot varu teikt — man ļoti patika šis darbs, vienubrīd pat apsvēru domu izveidot pati savu fermu, bet, visu pārdomājot, tomēr atteicos no šīs ieceres — sievietei šis darbs nav apvienojams ar ģimenes rūpēm, kuras gan vēl toreiz nebija, bet tā bija manos tālākajos dzīves plānos.
Stiprais balsts
— Stāstot par savu dzīvi, tu ļoti bieži piemini savu vīru Normundu. Kur tu ar viņu iepazinies?
— Normunds ir no Jēkabpils. Iepazināmies, kad abi mācījāmies Saukā. Nenoliedzami, bez viņa es nevarētu paveikt tik daudz, cik esmu paveikusi. Viņš ir mans stiprais balsts. Kad atbraucu no Dānijas, pēc kāda laika radās iespēja braukt uz Angliju. Tad jau bijām norunājuši, ka visu darīsim kopā un viens bez otra nekur vairs nebrauksim. Anglijā apprecējāmies, un tur mums arī piedzima meitiņa.
— Ko tu darīji ārzemēs?
— Sākumā strādāju Bišopskāslas medījumu fabrikā — saiņoju fazānu gaļu. Tas bija apnicīgs darbs, tāpēc, kad viens no bijušajiem strādājošajiem, pēc tautības igaunis, mani uzaicināja strādāt jaunatvērtā restorānā par pavāri un viesmīli, piekritu. Protams, bail jau bija, jo manas zināšanas angļu valodā bija ļoti viduvējas, bet skatījos un mācījos no kolēģiem. Pamazām apguvu visu ēdienu gatavošanas procesu — sāku ar saldajiem un beidzu ar steikiem. Domāju, ka man sanāca labi, jo no priekšniecības un klientiem nesaņēmu nevienu sūdzību. Pēc laika mans igauņu kolēģis, menedžeris, kuram biju kļuvusi par labo roku, mani atstāja šefpavāra vietā jaunatvērtajā Šūsberijas pieczvaigžņu restorānā, bet pats aizbrauca uz darbu Londonā. Tās man bija pamatīgas ugunskristības, jo vairs nebija, uz ko paļauties. Aicināju palīgā vīru, un viņš, lai gan pēc profesijas ir namdaris, pārkvalificējās man par palīgu virtuvē. Tas man bija liels atspaids, uz kuru varēju paļauties jebkurā laikā. Turklāt, igauņu kolēģa rosināta, iestājos pavāru koledžā. Milzīga slodze, vēl jo vairāk tāpēc, ka meitiņai bija tikai nedaudz vairāk nekā gads. Mācību process gan bija interesants un tajā pašā laikā diezgan stresains — tu strādā, un koledžas pārstāji brauc pie tevis. Pasniedzējs brauc pie studenta uz darbu, visu skatās, ko un kā dara un uzdod uzdevumu, kas tev nākamajā reizē jāsagatavo, turklāt jāmācās arī teorija, kurā pamatīgi jāzina viss par higiēnu, baktērijām, slimībām, ko var izraisīt viens vai otrs produkts. Un tas viss angļu valodā. Atceros, kad mācījos Saukā, tur pavāriem galvenā uzmanība tika pievērsta kalkulācijai.
Aukle pazaudē bērnu
— Bet kas pieskatīja meitiņu?
— Samantu pieskatīja privātaukles, bet ar tām mums bija diezgan raibi. Piemēram, pēc kāda laika manīju, ka meitiņa ļoti novājējusi. Prasu auklei, kas par lietu, viņa saka, pati esot uz diētas, un arī bērnam dodot to, ko pati ēdot. Ņēmām citu aukli, bet ar to bija vēl trakāk. Reiz viņa zvana manam vīram, ka, nākot no bērnudārza, pazaudējusi mūsu bērnu. Varat iedomāties, ko mēs tobrīd pārdzīvojām, vēl jo vairāk zinot, kā Anglijā vērtē jebkuru nelabvēlīgu gadījumu, kas saistīts ar bērnu! Laikam Visaugstais tobrīd bija ar mums, vīrs, braucot ar mašīnu, pamanīja Samantu, runājot ar kādu sievieti. Par laimi, viss toreiz beidzās labi, bet es šos gadījumus uztvēru kā norādi, ka man pašai jābūt vairāk kopā ar bērnu. Es aizgāju no darba pavisam, jo pavārus pusslodzei neņem.
Veicina labsajūtu
— Cik ilgu laiku nodevies tikai meitiņas audzināšanai?
— Esmu tāda, kura nevar ilgi nosēdēt mierā. Reiz satiku cilvēku, kurš teica, ja nezini, kādu profesiju izvēlēties, atceries, par ko sapņoji bērnībā. Man pat grūti izskaidrot, kāpēc viens no maniem bērnības sapņiem bija kļūt par masieri. Padomāju — kāpēc gan ne? To, ka man ir enerģētiskas rokas, liecināja arī kāds fakts, kad vēl strādāju virtuvē — man vajadzēja ātri darboties ar mīklu, jo karsto roku dēļ mīkla sāka ātri kust. Internetā izpētīju visas iestādes, kuras piedāvāja apgūt fizioterapeita specialitāti.
Izvēlējos vienu no vecākajām skolām Glāzgovā, jo tai bija visaugstākais reitings. Mācības bija ļoti grūtas, angļu valodā vajadzēja iemācīties, kā sauc visus kaulus. Raudādama mājās mācījos, praktisko darbu veicu, skatoties video, reizi mēnesī braucu uz skolu. Gala eksāmenā dabūju desmitnieku. Turklāt centīgākajiem bija iespēja apgūt vienu kursu netradicionālo masāžu. Es izvēlējos “šiatsu” masāžu.
— Pastāsti mazliet tuvāk, kas tā īsti ir?
— “Šiatsu” nozīmē “spiediens ar pirkstiem”. Tā ir sena Japānas dziedniecības māksla, un tā ir paredzēta cilvēka enerģētikas uzturēšanai un atjaunošanai. Kad strādāju Anglijā, bija ļoti interesanti vērot, kā cilvēki pēc masāžas mainās tieši garīgi. Man bija pacienti, kuri sākumā atnāca depresīvi, nomākti, bet pēc vairākiem seansiem viņus bija grūti atpazīt — omulīgi, jautri, zinātkāri, it kā otro elpu atguvuši.
Te ir manas mājas
— Kā notika tava atgriešanās Latvijā?
— Meitiņai bija jāsāk skolas gaitas, un gribējām, lai tas notiek Latvijā. Ne visi mūs uzņēma ar ovācijām. Bija tādi, kuri teica: “Ko jūs šeit darīsiet? Te taču nekā nav.” Bet kā var nebraukt uz mājām? Te arī meitiņa var justies brīvāk, iet uz slidkalniņu, aiziet pie ābeles saraut ābolus, nevis tos redzēt tikai veikala plauktos.
Bailīgi un saspringti
— Kādi tev šķiet latvieši, salīdzinot ar citzemju iedzīvotājiem?
— Manuprāt, cilvēki te nedzīvo ar pilnu krūti. Viņi ir saspringti un bailīgi. Uztraucas par to, ko domās citi. Vairums domā, lai tikai sakrātu “krutai” automašīnai, lielai mājai.
— Ko tu teiktu tiem, kuri vēlas braukt prom uz ārzemēm?
— Ja nu tiešām šeit nevar atrast vietu, lai brauc, bet nevajag iedomāties, ka tur viss krīt no gaisa. Ir sūri grūti jāstrādā, lai kaut ko nopelnītu. Jāprot priecāties par katru eiro, ko nopelni, tad nevajadzēs miljonu. Un tas attiecas uz jebkuru pasaules vietu, kur tu esi.
***
Angļiem ir sakāmvārds: “Stipras gribas cilvēks un ūdenskritums paši lauž sev ceļu.” Tāda ir arī Olga.
Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
