Izdevniecībā “Latvijas mediji” klajā nācis bebrēnietes Lindas Šmites
romāns par Baltijā lielāko vācu koloniju “Aizved mani uz Hiršenhofu!”.
Grāmatas atvēršanas svētki notiks 15. februārī pulksten 13 Iršu pagasta pārvaldes
zālē, uz kuriem aicināti Iršu, Ērgļu, Pļaviņu un Sausnējas puses
cilvēki, jo visi kaut kādā ziņā saistīti ar Hiršenhofu, proti, no Iršiem
latviešu zemniekus 1766. gadā pārcēla uz Sausnējas un Stukmaņu muižu,
lai atbrīvotu vietu no Vācijas izbraukušiem arāju kārtas ļaudīm.
Autore
atklāj, ka sava romāna auditorijā redz lasītājus, kuri interesējas par
Latvijas vēsturi un sava novada kultūrvēsturi: “Kolonisti epizodiski
aprakstīti arī Andreja Upīša, Rūdolfa Blaumaņa, Jāņa Jaunsudrabiņa, Jāņa
Grestes un Jāņa Akuratera darbos. Brīnos, ka Gundegas Repšes iniciētajā
vēstures romānu sērijā “Mēs. XX gadsimts” šo laika nogriezni ar
Baltijas mazvāciem uz tā neviens rakstnieks nebija izvēlējies un
izmantojis par pamatu apjomīgam daiļdarbam.”
Pusotra gada ilga “rakšana”, pētīšana un rakstīšana
Linda
Šmite atklāj, ka idejas aizmetņi meklējami 2016. gadā, kad Iršos
svinēja Hiršenhofas 250 gadu jubileju. Toreiz notika svinīgs pasākums
pie piemiņas akmens, bija atbraukuši vācieši, Hiršenhofas dzimtu
pēcteči, un arī viņa tajā piedalījusies. “Iedomājos, kāpēc gan es
nevarētu šo unikālo vēstures notikumu atspoguļot kādā no saviem darbiem?
Atceros, tā bija ļoti karsta un sutīga vasaras diena, kad sāku strādāt
pie romāna. Man tā doma bija auklēta diezgan ilgi, jo dzīvoju netālu no
Hiršenhofas robežas un, protams, ilgu laiku, līdz pat 90. gadiem, neko
konkrētu par Hiršenhofu nezināju. Jā, protams, tikai to, ka tur bija
dzīvojuši vācieši, bet neko vairāk, jo par to nebija pieņemts runāt.
Vērsos pie skolotājas Valdas Kalniņas, kurai Iršos ir novadpētniecības
klase, viņa uztur kontaktus ar Iršu vāciešu pēctečiem un labprāt dalījās
ar materiāliem. Darba tapšanas sākumā ar materiāliem daudz palīdzēja
arī bibliotekāre Dace Grele, viņa dalījās ar saviem savāktajiem
materiāliem, arī ar ģimnāzistu zinātniski pētnieciskajiem darbiem par šo
tēmu, kas man bija lielisks pamats, ar ko sākt. Tālāk sekoja darbs —
“rakt”, pētīt un rakstīt, grāmatas tapšana ilga vismaz pusotru gadu,”
stāsta autore.
Atklāj nometni, kurā apgūtas hitlerisma idejas
Linda
Šmite teic, ka sākumā bija doma romānu uzdāvināt Latvijai simtgadē,
bija iecerēts, ka tas iznāks pagājušā gada oktobrī, bet darbi nedaudz
aizkavējās, un grāmata izdota šī gada 31. janvārī, pēc skaita 13. Lindas
Šmites grāmata, un autore teic: “Ir noslēdzies loks, jo pirmo grāmatu
izdevu 2009. gadā “Lauku Avīzē”, tagad ir pagājuši desmit gadi, un arī
šis darbs ir izdots “Latvijas Medijos” (agrākās “Lauku Avīzes” jaunais
nosaukums) — kur sāku, tur atgriezos. Mani darbi vienmēr ir rakstīti
daiļliteratūras žanrā, nerakstu dokumentālus darbus. Grāmatas pašā
sākumā esmu ierakstījusi, ka romāns balstīts patiesos notikumos, bet
personāži izdomāti un uzvārdi mainīti. Notikumi atrasti periodikā,
atmiņu pierakstos, folkloras materiālos, ko darbā esmu izmantojusi daudz
— gan Latvijas laika, gan vēl senākus, piemēram, esmu izmantojusi 1915.
gada “Zemkopi”, “Latvju Kareivi”, pat 1933. gada Saeimas stenogrammas.
Tajās liels atradums bija fakts, ka deputāti ir informēti par Hiršenhofā
ieslēpto darba nometni, kurā apguva hitlerisma idejas. Tas man bija
tāds atklājums, ka šo faktu nevarēju neievīt romāna sižetā — viens no
varoņiem, jauns vīrietis, slepus dodas uz šo nometni. Stenogrammā pat
bija minēts, ka vadītājs bīstamajai nometnei bijis mācītājs Ozoliņš.
Atrisinājums Henrija saistībai ar hitlerismu grāmatā ir mans
izdomājums, tāpēc lasītājam nav jāmeklē vēsturiska un dokumentāla
precizitāte!”
Ataino Iršu kolonistu atšķirīgo dzīvesveidu
Romāna
vēstījums lasītāju izved cauri vairāku paaudžu sieviešu dzīves
līkločiem. Tajos netrūkst nedz mīlestības un kaislību, nedz sāpju pilnu
pavērsienu. Kādu dienu Iršu pagasta centrā ieripo trīs aizdomīgas
vieglās automašīnas, līdzi atvezdamas svešiniekus gaišās drānās.
“Notikumi ir pārbaudīti, grāmatas varoņi ir manis izdomāti, tāpēc velti
meklēt Iršu cilvēkus, līdzības, tādas neatradīs. Manu darbu jau cilvēki
paguvuši saistīt ar Arta Pabrika darbu “Hiršenhofas stāsts.
Kultūrvēsturiska eseja”. Pateikšu galvenās atšķirības — Arta Pabrika
darbā Iršu vācu kolonisti atainoti diezgan pozitīvā gaismā, savukārt
manā grāmatā ir attēloti arī viņu “nesmukumi” mūsu izpratnē, varbūt
kādam tas liksies skarbi un šerpi, bet esmu aprakstījusi viņu citādo
attieksmi pret tīrību, košumkrūmiem, pret to, kā viņi izturējušies pret
zemi, zirgiem. Kolonistu (sauktu par mazvāciem) izturēšanās pret skolu
un grāmatām ir bijusi pretēja latviešu centieniem un alkām pēc
izglītības, un to es arī parādu. Otra atšķirība starp abiem darbiem — tā
kā es runāju caur mākslas tēliem, ar mākslas valodu, daudz kas ir
pārspīlēts, “izpušķots”, lai būtu iespaidīgāk, arī tādu paņēmienu esmu
izmantojusi. Romānā noteikti īsts ir Bulandu pilskalns, kuram arī ir
atvēlēta diezgan nozīmīga vieta. Te romāna galvenā varone Roze Kalniņa
atstājusi daudz savu pārdzīvojumu un lūgšanu Dievam, jo luterticīgo
vāciešu baznīca padomju laikā Liepkalnē bija kļuvusi par kolhoza
minerālmēslu novietni.”
Lasītāju gaida arī intriga
Romāna autore
atklāj, ka tā daļa daiļdarba, kurā darbība noris pagājušā gadsimta 90.
gados, ir viņas atmiņas, jo pati atceras, kā vācieši pirmo reizi
atgriezušies apskatīt savas dzimtās mājās, savukārt vecākie vēstures
notikumi balstīti uz periodikā lasīto un pētīto. Ļoti labas atmiņas par
Liepkalni un Iršu kolonistiem, kas noderējušas grāmatas tapšanā,
atstājis Liepkalnes skolotājs Kalniņš, darbā izmantots Gata Ozoliņa
pētījums “Ērgļu vērtums”, kurā atrodamas anekdotes par Iršu vācu kolonistiem un tautas dziesmas par latviešu ironisko attieksmi pret vāciešiem.
“Galvenās
varones Rozes Kalniņas mazmeitai Gabrielai Kalniņai šo 90. gadu
pavērsienus pieņemt ir visgrūtāk, jo viņa audzināta kā latviešu meitene,
dzimusi latviešu ģimenē, bet te pēkšņi uzzina, ka vecmāmiņa ir
noklusējusi par ciešajām saitēm ar vāciešiem, ka patiesībā viņai ir vācu
izcelsme. Lai lasītājā uzturētu intrigu, esmu veidojusi tādu kā likteņa
ironiju, saistītu ar cilvēku, kurā Gabriela iemīlas, savukārt
izrādīsies, ka vecmāmiņai Vācijā ir meita, par ko neviens nav zinājis.
Vai Klāra izjutīs meitas mīlestību pret sievieti, kuru nav redzējusi 50
gadus? Vēl manā darbā ir komisks, nedalāms tēls, precēts pāris Mačs ar
Kaču, kas savā ziņā ir tādi vientiesīši, diezgan aprobežoti, smieklīgi,
taču arī viltīgi. Lai tiktu pie mēriņa, viņi klejo no mājas uz māju,
pārdodami baumas par vāciešiem, līdz kādudien Rozes Kalniņas dēlam
Hermanim, kārtīgam Breša zemniekam, par ērcinājumu kļūst preses
zvaigznes. Arī te noteikti nav jāmeklē personāži dzīvē — jocīgais
personvārdu salikums radās, lasot tautasdziesmu: “Mačs ar Kaču Rīgā
brauca”,” atklāj Linda Šmite. ◆
