Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā, Koknesē rādīs filmu “… un Igarka (Cerība un Taurenis)”. Īpaši emocionāls pārdzīvojums tas būs koknesietei Ainai Blūzmanei, jo izsūtījumā Igarkā aizritējusi viņas bērnība un jaunība.
Kokneses kultūras nama direktore Inguna Strazdiņa stāsta, ka kultūras nams izmantojis fonda “Sibīrijas bērni” piedāvājumu un iegādājies Dzintras Gekas dokumentālās filmas “…un Igarka (Cerība un Taurenis)” kopiju. Filma ir smeldzīgs stāsts par Nadeždu un Sibīrijas pilsētu Igarku, kas tika uzcelta kā padomju darba nometnes — gulaga — centrs. Tagad tajā palicis pavisam maz iedzīvotāju, mājas jūk un brūk. Filmas galvenā varone Nadežda ir represētā, kura atgriezusies Latvijā. Viņa piedzima izsūtījumā. Viņas vecāki satikās un iemīlējās, jau būdami ieslodzītie.2007. gada rudenī Nadežda kopā ar filmēšanas grupu devās uz Igarku, lai izstaigātu savas jaunības takas un satiktu bērnības draugu Anatoliju Taureni, kurš palicis tālajā ziemeļu pilsētā. Nadeždas mātei nebija laika iemācīt meitenei latviešu valodu, un, tāpat kā vecvecāki, māte uz mūžiem palika Sibīrijas plašumos, taču domā Nadežda latviski. — Arī šī runātnemācēšana ir gulaga ”dāvana”, tāpat kā nezūdošās sāpes visā ķermenī. Tagad es beidzot esmu Latvijā, esmu redzējusi jūru, par kuru man tik daudz ir stāstījusi māte. Taču līdz galam priecāties par to es nespēju, jo liktenis mani ir atvedis te, bet māte palika Igarkas zemē. Tas man nekad nedod mieru, — saka filmas galvenā varone Nadežda. Filmas pirmizrāde bija pērn, 23. augustā. Jautāju represētajai koknesietei Ainai Blūzmanei, vai viņa šo filmu jau redzējusi: Nē, bet noteikti iešu to noskatīties. Kā piemin Igarku, tā uzreiz atmiņā kadri par pilsētu uz pāļiem, kur ielas bija no dēļiem. Tur, tālajā Sibīrijā, aizritēja mana bērnība un jaunība. Kad tagad sūrojas par grūtajiem laikiem, domāju — ja jau izdzīvojām Sibīrijā, izdzīvosim arī šajos laikos — saka Ainas kundze.
Uzziņa. Dzintra Geka — latviešu kinorežisore un producente, savulaik strādājusi Stīvena Spīlberga veidotā holokausta SHOA projektā Latvijā, filmējusi ebrejus un viņu atmiņas par notikušo. Tad radusies ideja tāpat dokumentēt materiālus arī par represētajiem latviešiem. Kopš 1998. gada režisore vāc atmiņas par Sibīrijas bērniem. Uzņemtie materiāli izmantoti vairākās filmās — “Sibīrijas bērni”, “Sibīrijas dienasgrāmatas”, “600 stāsti. Mums tas bija jāizstāsta” un citās.
