Afganistānā spridzekļa eksplozijā gājis bojā Latvijas armijas dižkareivis Edgars Ozoliņš, kura dzimtas saknes ir Aizkraukles rajona Staburaga pagasta “Nāguļos”. Staburadzieši Edgaru atceras kā dzīvespriecīgu optimistu, kurš jau bērnībā vēlējās kļūt par karavīru.
— Ozoliņu dzimta ir staburadzieši, un Edgara tēvam Gunāram Ozoliņam pagastā ir dzimtas mājas “Nāguļi”. Ģimene tur dzīvoja līdz tam laikam, kad Edgars beidza Vīgantes pamatskolas 8. klasi. Ozoliņu ģimenē ir vēl divi jaunāki dēli. No mūsu pagasta Ozoliņi pārcēlās uz Jēkabpils rajona Salas pagastu, — stāsta Staburaga pagasta padomes sekretāre Skaidrīte Kubliņa.
— Edgars bērnībā daudz slimoja, tomēr ar laiku viņš izauga par stipru un dzīvespriecīgu zēnu. Vecākiem bija zemnieku saimniecība, taču saimniekošana neveicās, un viņi pārcēlās uz Salas pagastu. Reiz satiku Edgara tēvu, un viņš stāstīja, ka Edgars izvēlējies militāro karjeru un savu dzīvi veltīšot armijai. Edgars dienēja Ādažos, un tēvs par viņu stāstīja ar lielu lepnumu.
Kad televīzijā ieraudzījām kritušā karavīra fotogrāfiju, pazinām savu Edgaru un viņa gaišo skatienu. Mēs visi jūtam līdzi Edgara tuviniekiem viņu lielajās bēdās. Neticam, ka Edgaru nekad vairs neredzēsim, — teic Kubliņas kundze.
Edgara Ozoliņa audzinātāja no 5. līdz 8. klasei Ināra Galvanovska Edgaru atceras kā vienu no saviem labākajiem skolēniem.
— Edgars bija dzīvespriecīgs un labestīgs, labi satika ar klasesbiedriem un pret skolotājiem izturējās ar cieņu. Viņam patika piedalīties dažādos klases vai skolas pasākumos, spēlēt teātri un, ja vajadzēja, izteikt savu viedokli. Viņam bija savdabīgs dzīves skatījums. Puisim piemita zinātkāre, humors un labestība. Viņā bija tik daudz gaišuma…
Pēdējo reizi viņu satiku Vīgantes parkā. Edgars vienmēr atcerējās mūs, bijušos skolotājus, un nekad nepagāja garām, nepastāstot par sevi un neapjautājoties, kā mums klājas. Viņš gribēja kalpot Latvijai, tāpēc izvēlējās karavīra dzīves ceļu, — stāsta skolotāja Galvanovska.
