Pirmais pasaules karš no 1914. līdz 1918. gadam un tajā neiztrūkstošās bēgļu gaitas nav bezpersoniska tautas masu staigāšana. Toreiz tie bija cilvēku, dzimtu likteņi, par kuriem mūsdienās stāsta ne tikai pierakstītās atmiņas, bet arī lietas. Piemēram, dvielis, kuru kādai reiz Aizkraukles reģionā dzīvojošajai M. Ķibildei atgriežoties no bēgļu gaitām dāvinājuši Jeņisejas apgabala iedzīvotāji. Dvieļa platums ir 38 cm, garums — divi metri.
Lilija Jakubenoka, Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja speciāliste, stāsta, ka latvietim dvielis bija ne tikai praktisks priekšmets, bet ceļa un garīgās kultūras simbols.
Dvieļiem ir vairāki pielietojumi. Ikdienā lietojamie, kurus mazgāja, izmantoja tik ilgi, līdz tie izdila līdz pēdējam gabaliņam. Ir goda dvieļi, kurus izmantoja kāzu rituālos, krustībās un istabu rotāšanā. Trešie ir bēru dvieļi, ar kuriem zārku laida kapā. Šādi divi, lieliski saglabājušies, ir redzami Aizkraukles muzeja krājumā.
Attēlā redzamais ir linu dvielis ar izšuvumiem. Lai gan no skata to gribas piedēvēt latviešu mājai, patiesībā tas ir gatavots un izšūts Sibīrijā, tālajā Jeņisejas apgabalā. Lilija Jakubenoka stāsta, ka Krievijā dvielis kā simbols ticis godāts vēl izteiktāk nekā Latvijā. Interesants ir arī uz dvieļa izšūtā ornamenta — auseklīša — stāsts. Muzeja speciāliste teic, ka tā ir salīdzinoši jauna zīme, vēsturē pirmo reizi fiksēta tikai 15. gadsimta beigās. Tāpēc savādi, ka auseklītis kļuva par Atmodas laika simbolu. Daudz senāk, dzelzs laikmetā, tagadējās Latvijas teritorijā dzīvojošie cilvēki ornamentos izmantoja citas, līdz mūsdienām saglabājušās zīmes. Auseklītis ir somugru, vēlāk arī Igaunijas teritorijā dzīvojošo tautu zīme. Tā kā somugru tautas pārstāvji nonāca arī Latvijā, līdzi atnesa auseklīti.
Atgriežoties pie dvieļa simboliskās nozīmes, gari dvieļi, piemēram, kā šis divus metrus garais, ir izteikts ceļa simbols. Ceļa, kas saista un vieno. Šādu dvieli dāvināja ar vēlējumu atgriezties mājās. Sapņus tulkojot, dvielis nozīmē ceļu. Jaunai meitenei tas varētu nest arī precības, bet vecam — nāvi. Ar šo konkrēto dvieli draugi Krievijā, latviešiem prombraucot, vēlēja laimīgu mājupceļu.
Uzziņa
Sākot no 1914. gada, cariskās Krievijas valdība un armijas vadība deva rīkojumu evakuēt iedzīvotājus no Kurzemes un vēlāk arī no citiem apgabaliem uz Krievijas teritorijām. Kara laikā Krievijas teritorijā ārpus Latvijas nokļuva apmēram viens miljons Latvijas iedzīvotāju. Līdz 1927. gadam Latvijā no Krievijas atgriezās 223 573 bēgļi un ieguva Latvijas pavalstniecību.
Laikā, kad vēl nepastāvēja Latvijas valsts, latviešu bēgļi Krievijā izveidoja spēcīgu atbalsta sistēmu, kas palīdzēja bēgļiem, izkaisītiem plašā teritorijā uz austrumiem no Latvijas. Tika dibinātas mācību iestādes, izdota prese, organizēti kultūras sarīkojumi, notika aktīva politiskā darbība. Galvenā organizācija šajā laikā bija Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja, kas pastāvēja no 1915. līdz 1918. gadam.
(No http://pedas.lapamuzejs.lv)
Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
