“Dzelzceļš Latvijas teritorijā pastāv jau 160 gadu, un šajā laikā Latvijā ir uzbūvēts vairāk nekā pustūkstotis staciju ēku. Protams, daudzas no tām ir gājušas bojā kara gados, vēl daudzas citas ir tikušas slēgtas līdz ar šaursliežu dzelzceļu slēgšanas bumu pagājušā gadsimta 60.–70. gados un deviņdesmito gadu ekonomisko satricinājumu rezultātā. Tomēr daudzas no šīm vēsturiskajām stacijām turpina savu dzīvi, tikai citā – māju – statusā,” tā grāmatas “Nākamā pietura – MĀJAS” prezentācijā medijiem Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas vecajā uzgaidāmajā zālē šodien, 22. novembrī stāstīja “Latvijas dzelzceļš” (LDz) industriālā mantojuma eksperts Toms Altbergs.
Grāmatā “Nākamā
pietura – MĀJAS” fotogrāfijās un stāstos iemūžināts
dzelzceļa staciju – kādreizējo pasažieru ēku un dzelzceļnieku
kazarmu jaunais liktenis. Izdevuma autores ir antropoloģes —
novadniece, koknesiete Elīna Kursīte un Liene Millere, kuras, lai
radītu grāmatu, devās deviņu mēnešu ilgā ekspedīcijā,
apbraukājot vairāk nekā 200 dzelzceļa staciju un dzelzceļnieku
kazarmu, fotografējot, uzklausot vietējo iedzīvotāju atmiņu
stāstus un izzinot, kas ar šīm celtnēm ir noticis.
“Mēs bijām
patīkami pārsteigtas par ekspedīcijās piedzīvoto. Intervijās
dzirdējām daudzus un dažādus stāstus par to, kā dzelzceļš un
stacijas ietekmējuši cilvēku dzīvi. Mums bija lērums sirsnīgu
sarunu ar dažādu paaudžu un pieredžu cilvēkiem – gan
desmitgadīgo Totu Oliveru, kurš palīdz vecākiem saimniekot Ērgļu
stacijā un šiverīgi mums piedāvā kafiju, gan Ritu no Elkšķenes
stacijas, kuras ģimeni dzelzceļā pārstāvējušas jau piecas
paaudzes un kura negrib bildēties pat par miljonu,” emocionāli
atcerējās viena no izdevuma autorēm, antropoloģe Elīna Kursīte.
“Dzelzceļā
stacijas Latvijā nereti projektētas un celtas kā īpaši lepnas
lielo pilsētu vizītkartes, un ir patiesi aizraujoši šajā grāmatā
izlasīt, kāds ir gan lepno stacijas celtņu, gan pieticīgāko ēku
liktenis mūsdienās, un daudzie pozitīvie piemēri pārsteidz un
iepriecina,” saka LDz industriālā mantojuma eksperts Toms
Altbergs.
“Vairākās
stacijās savas vecumdienas aizvada bijušie dzelzceļa darbinieki,
tāpēc nereti klausījāmies sentimenta un dzelzceļa patriotisma
pilnos stāstos par darba gadiem. Ekspedīcijā vairākkārt
pārliecinājāmies par dzelzceļnieku kopienas saitēm. Šī kopiena
savā ziņā ir kā paplašināta ģimene, kā kolēģu virknējums,
kas tiešā mērā nelielos laika intervālos atkarīgi viens no
otra, vienlaikus atrodoties vairāku kilometru attālumā. Kā saka
Zigurds, kurš dzīvo Zvāres stacijā, dzelzceļa kopiena ir ļoti
vienota: “Ja aizbrauc uz kādu citu dzelzceļa līniju, vienmēr
atradīsies kopīga valoda.” Mēs patiesi ceram, ka stacijas
nezaudēs savu būtiskumu un tiks novērtētas arī tad, ja kādu
iemeslu dēļ to funkcijas ir mainījušās. Bez šaubām gribam
novēlēt arvien jaunu dzelzceļnieku dinastiju veidošanos, caur
kurām nebeigtu vīties staciju lepnuma esence,” atzīmē Liene
Millere.
Grāmatā “Nākamā
pietura – MĀJAS” ir apkopots unikāls Latvijas arhitektūras un
kultūras mantojums – gan ēkas, kas atgādina īstas lauku
muižiņas, gan koka celtniecības šedevri, gan būves, kas līdzinās
barakām, gan padomju laika industriālās būvniecības piemēri.
Tās ir kādreizējās pasažieru staciju ēkas un dzelzceļnieku
kazarmas, kuras pašlaik tiek izmantotas pilnīgi citiem mērķiem un
kuras fotogrāfijās un stāstos iemūžinātas jaunajā grāmatā.
Jauno izdevumu interesenti varēs iegādāties Jāņa Rozes, Valtera
un Rapas, kā arī Globusa grāmatnīcās. Tāpat arī “Latvijas
dzelzceļa vēstures muzejā”.
Grāmatas atvēršanas svētkos skatījumā par staciju dzīvi un to nozīmi mūsdienās, kā arī par to, kā tas ir, kad nejauši kļūstat par stacijas aizbildņiem un rūpējaties par šīm vērienīgajām ēkām, dalījās Airītes stacijas saimnieki Pēteris un Kristīne Stumburi.
Grāmata ir tapusi
sadarbībā ar LDz darbiniekiem. Balstoties uz Latvijas dzelzceļa
muzeja darbinieku sarakstīto monogrāfiju “Dzelzceļi Latvijā”
un dzelzceļa speciālistu ieteikumiem, izstrādāti bijušo staciju
apsekošanas maršruti.
