Lai veiksmīgi
audzinātu bērnu, ideālajā pasaulē visi pieaugušie, kas
iesaistās bērna audzināšanā, to darītu pēc vienotiem
principiem. Kāpēc tas ir tik svarīgi un kā uz šādu vienotību
virzīties, stāsta psiholoģe, Rimi Bērniem eksperte Iveta Aunīte.
Viens no galvenajiem
nosacījumiem bērnu audzināšanā ir konsekvence, tomēr, kā
norāda speciāliste, atšķirīgi uzskati par bērnu audzināšanu
vēl joprojām ir biežs nesaprašanās iemesls ģimenēs. Reizēm
jaunie vecāki pārlieku baidās no pārāk lielas vecvecāku
ietekmes, bet citkārt vecvecāki neredz robežas lutināšanai. Ja
vecvecākiem tomēr jāpieskata mazbērni ilgāku laiku (piemēram,
vasaras mēnešos), Iveta Aunīte iesaka vecākiem dot vecvecākiem
atlaides un atkāpties no atsevišķiem noteikumiem. “Viena no
vecvecāku funkcijām ir mazliet palutināt mazbērnus – ar uzsvaru
uz “nedaudz”,” situāciju no vecvecāku skatupunkta ieskicē
speciāliste.
Speciāliste
atgādina – noteikumi bērnu audzināšanā nav domāti tam, lai
kādu sodītu vai ierobežotu. “Noteikumi pastāv visās veselīgās
attiecībās un ir jebkuras veiksmīgas sadarbības pamatā.
Noteikumi ir vajadzīgi drošībai. Apēsts kilograms konfekšu,
visticamāk, nav nekas labs, bet 2–3 konfektes pēc kārtīgi
paēstām pusdienām lielu ļaunumu nenodarīs. Tieši tāpēc, lai
veidotu bērnam izpratni par to, kas ir pieļaujams un kas – nē,
būtu vēlams vienoties par kopīgiem audzināšanas principiem”,
stāsta Rimi Bērniem eksperte.
Vienojies par
robežām, lai nerodas dubultie standarti
Lai arī varētu
šķist, ka pielāgošanās un spēja reaģēt uz dažādiem
noteikumiem bērnos veicina elastību, šādai situācijai, kad vienā
mājā valda vieni noteikumi, bet otrā – citi, ir savi riski.
Dzīvojot pēc dažādiem noteikumiem, bērnam neveidojas sava
uzvedības līnija, viņš zaudē orientierus un iemācās tikai
pielāgoties. Tas nozīmē, ka bērnam neveidojas sava griba, stingra
nostāja jeb mugurkauls un sapratne par to, kā ir jāuzvedas, kas ir
labi vai slikti.
Ja pieaugušie spēj
vienoties, sadarboties un bērnus audzināt pēc vienotiem
principiem, tas palīdz izvairīties no situācijām, kad bērns
jūtas apjucis. Ne mazāk svarīgi ir strīdīgās situācijās
negraut vienam otra autoritāti. Tas mēdz notikt ar tādām frāzēm
kā “es tev labprāt iedotu konfekti, bet mamma un tētis
(vecmāmiņa/vectētiņš) neļauj” vai “es iedošu konfekti, bet
nesaki mammai un tētim (vecmāmiņai/vectētiņam)”. Šādas
frāzes noved pie dubultiem standartiem un rada stresu bērnam. Ja
bērns vecvecākiem jautā pēc kaut kā, ko vecāki nav atļāvuši,
vecvecākiem būtu jāsaka: “Kad atnāks mamma, pajautāsim, vai
drīkst apēst otru saldējumu.” Tas negraus vecāku autoritāti un
veicinās sadarbību pieaugušo starpā.
Ja bērnam trūkst
stabilitātes un konsekvences no pieaugušo puses, tas bieži vien
atspoguļojas arī nestabilā bērna uzvedībā, tāpēc ir ļoti
vēlams rast iespēju bērnu audzināt pēc vienotiem principiem.
“Pieaugušie nevar no bērna sagaidīt atbilstošu uzvedību, ja
paši dod pretrunīgus noteikumus vai norādījumus. Cik nestabili
būs pieaugušie savā starpā, tik nestabila būs arī bērna
uzvedība,” riskus iezīmē Iveta Aunīte un piebilst, ka
situācijas, kurās veidojas dubultie standarti, nākotnē rada
neirotisma risku.
Paslavēt vecvecākus
Reizēm vienošanās
par vienotu bērnu audzināšanu nenāk viegli, taču ir vērts
papūlēties. Vienkāršs un efektīvs veids, kā panākt vienošanos,
būtu paslavēt vecvecākus par lietām, kas viņiem labi izdodas –
par pasaciņas lasīšanu, kopīgu makšķerēšanu un tamlīdzīgi.
Kad pieaugušie bērni izsaka atzinību saviem vecākiem, tas ļauj
viņiem vieglāk uztvert arī lūgumu kaut ko nedarīt vai pārlieku
nelutināt mazbērnu. Tas vecvecākiem liks justies novērtētiem, un
viņi jutīs, ka pieaugušie bērni ir pateicīgi par to, ko viņi
dara mazbērnu labā. Tas arī labāk palīdzēs vienoties par tām
lietām, kur vecākiem un vecvecākiem ir atšķirīgi uzskati. “Tas
noteikti būtu draudzīgs tonis, kā palūgt vecvecākiem ievērot
kādu noteikumu, piemēram – gribētu palūgt nedot gāzētos
dzērienus bērnam, labāk iedod viņam savu garšīgo dzērveņu
morsu,” idejās dalās eksperte.
Atsaukties uz
autoritātēm
Lai vienotos par
labākajiem audzināšanas principiem, ir vērts arī atsevišķos
jautājumos vecvecākus izglītot vai informēt par jaunākajam
tendencēm bērnu audzināšanā, uzturā, psiholoģijā. Protams,
tas ne vienmēr nostrādā, un ne vienmēr vecvecāki ņem vērā
ārstu vai speciālistu ieteikumus, tomēr ir vērts mēģināt.
Jārēķinās ar iespējamu vecvecāku uzskatu, ka, izaudzinot savus
bērnus, viņi ir jau visu apguvuši un pēc šīm metodēm var
audzināt arī mazbērnus.
Ja vienošanās
neizdodas
Ja tomēr sadarbība
neveidojas, vecākiem atliek izvēlēties, kā rīkoties. Ir
situācijas, kad vecvecāki šķiet vienīgā opcija, kas noteiktā
laikā var pieskatīt bērnus. Tomēr, vecākiem jāapzinās, ka
bērnu audzināšanas noteikumi pie vecvecākiem var būt atšķirīgi,
un jārēķinās, ka pēc dzīvošanās ar vecvecākiem bērnam var
būt grūti iekļauties agrākajos rāmjos un atšķirīgi
audzināšanas principi var izraisīt diskomfortu un uzvedības
problēmas. Lai nerastos šāds nevajadzīgs stress, paši vecāki uz
maiņām var vismaz daļēji vadīt laiku pie vecvecākiem, lai kaut
nedaudz sekotu līdzi tam, vai noteikumi tiek ievēroti. Tāpat bērnu
pieskatīšanai var algot auklīti, ar kuru būs vieglāk vienoties
par audzināšanas noteikumiem. Tomēr, ja neviens no šiem
variantiem nav iespējams un sadarbība ar vecvecākiem neveidojas,
bērnu audzināšana jāuzņemas vecākiem pašiem.
