Smaidošs un dzīvespriecīgs “Staburaga” redakcijā ienāca vietalvietis Varis Ozoliņš. Lai arī tikko palicis bez mājām, Varis nākotnē raugās cerīgi, jo kopš ugunsnelaimes atklājis, cik daudz labu cilvēku dzīvo līdzās.
“Mana māja, kuru pārbūvēju divpadsmit gadu, nodega 1. martā. Bija mīnus pieci grādi, stāvēju ārā neapģērbts basām kājām, un tāds pats aizgāju pie kaimiņiem. Sadega pilnīgi viss — dokumenti, nauda, nepalika pat krekls ko uzvilkt. Nolēmu nevienam palīdzību nelūgt, taču pagasta padomes priekšsēdētājs pats piezvanīja un teica, ka gribot palīdzēt, arī citu pagastu ļaudis, kuri mani pat nepazīst solīja atbalstu. Nevienam neko neprasīju, tomēr palīdz! Laikam pasaulē nekas nenotiek tāpat vien — neviena atoma daļiņa nepārvietojas nejauši, ne molekula, ne radības, ne zvaigznes, ne galaktikas,” stāsta Varis Ozoliņš. “Vēlos izteikt vislielāko pateicību cilvēkiem, kuri man palīdzēja ar apģērbu, pārtiku, naudu, guļvietu. Lai Dievs viņiem visiem atmaksā! Gribu teikt visiem Aizkraukles rajona iedzīvotājiem: jūs nevarat pat iedomāties, cik daudz labu un izpalīdzīgu cilvēku ir mūsu vidū! Ir cilvēki, kuri prot dalīties, ar viņu palīdzību tagad varu sākt jaunu dzīvi. Nevis bēdāties un padoties, bet saņemties un visu sākt no sākuma!” Lai varētu sākt būvēties Varim vēl vajadzētu kādu, kā viņš pats saka, “dēļa galu” vai jebkādus celtniecības materiālus. Odzienā no jauna jāuzceļ “Rušēnu” mājas.