Novadniekam veltīta jubilejas izstāde. Gluži kā dzīvs!

Pļaviņu novadniekam, gleznotājam Aleksandram Štrālam šogad 145 gadu jubileja. Dzimis vasarā, bet viņa darbu izstāde dzimtajā pilsētā notiek rudenī, kad ir mākslinieka aiziešanas laiks. Tās atklāšanā Pļaviņu kultūras centrā pulcējās viņa ģimenes pārstāvji un talanta cienītāji.

Šovasar gleznotāja darbu izstādes jau bijušas Jāņa Akuratera muzejā Rīgā un Latgales vēstniecībā “Gors” Rēzeknē, no kurienes tā atceļoja uz Pļaviņām. Tajā skatāmi autora darbi no Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja, Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja arhīva krājumiem, kā arī no Štrālu dzimtas arhīva. Mākslinieka darbi izstādīti ne tikai daudzviet Latvijā, bet arī Eiropā.

Sekojot līdzi mākslinieka daiļradei, izstādē var ieraudzīt gan jau skatītas un iemīļotas viņa gleznas, gan līdz šim mazāk zināmas. Kā atzina Pļaviņu kultūras centra pasākumu organizatore Kristīne Rulle, veidojot izstādi, izvēlēti žanriski dažādi mākslinieka darbi, lai skatītājiem ir kas jauns. Kopā ar kolēģi un mūziķi Andri Vērdiņu izstādes atklāšanā skanēja dziesma “Štrāla motīvs”. Tās vārdus sarakstījis Aleksandra brālis, rakstnieks un dzejnieks Kārlis Štrāls, bet melodiju — Andris Vērdiņš, papildinot muzikālās apvienības “Elpus” repertuāru.

Gleznotājs Aleksandrs Štrāls (12.06.1879. — 07.10.1947.) dzimis Stukmaņu pagasta Bebrulejas ciemā, kur gleznainā apkārtne tā vien mudināja redzēto uzlikt uz papīra. Tāpat kā gūtā pieredze un redzētais, strādājot par pārcēlāju pie Daugavas. Aleksandrs Štrāls mācījies Blūma zīmēšanas skolā un pēc tam Pēterpilī. Savās gleznās viņš galvenokārt ataino ainavas un sadzīves ainas, vienkāršus darba veicējus — plostniekus, baļķu vedējus, amatniekus, kā arī savus laikabiedrus. Gleznojis galvenokārt ar eļļas krāsām, kas gleznām piedod īpašu dziļumu un dzīvīgumu. Reiz Aleksandrs uzgleznojis tēva zirgu ar visu vezumu, kurš izskatījies gluži kā dzīvs! Redzot to, tēvs pārējos dēla darbus vērtējis diezgan kritiski.

Vienlaikus skarbi un maigi

Laikabiedri Aleksandru jeb Sašu, kā viņu lielākoties dēvēja ikdienā, raksturojuši kā atklātu, sirsnīgu, humora pilnu, godīgu un bezbēdīgu cilvēku, lai arī liktenis viņam sagādājis arī smagus pārbaudījumus. Rakstnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš, kura māju Pļaviņās iegādājās Aleksandrs ar ģimeni, par savu draugu teicis tā: “Vajag daudz spēka, lai stūrgalvīgi paliktu pie sava, ja tas tiešām labs.”

Aleksandra Štrāla un viņa brāļa Kārļa dzimtas sakuplojušas, un daļa joprojām saistīta ar Pļaviņām. Biežs viesis vecvecāku mājās ir Arigo Štrāls, kurš kalpo citai mākslas mūzai — mūzikai. Viņam ir prieks, ka jubilejas gadā vectēva darbu izstādes bijušas tik daudz. Arigo ir vēl spilgtas atmiņas par Pļaviņās pavadīto laiku, veco Daugavu, kas tagad skatāma vectēva gleznās.

Lielu rūpi un interesi par abu brāļu radošo mantojumu allaž veltījusi Kārļa Štrāla mazmeita Kamena Kaidaka. Viņa atzina, ka ir ļoti laimīga, jo visu mūžu dzīvojusi starp tēva brāļa gleznām. Aleksandram un Kārlim bija arī brālis Jānis, un visu mūžu viņi dzīvojuši lielā saskaņā. Joprojām varot mācīties to sirsnību, kas viņus vienojis un raksturojis — ārējais skarbums, bet iekšējais maigums. Tas dvēseles smalkums jūtams arī Aleksandra darbos. Izstādi kultūras centrā var aplūkot līdz novembrim.

Kamena kopā ar kultūras centra darbiniecēm aicināja katram palūkoties, vai mājās nav kāda Aleksandra Štrāla vai kāda cita Pļaviņu mākslinieka darba, lai izveidotu jaunu izstādi.