Nodarītais atbalsojas

Iesaka Agita Grīnvalde-Iruka, laikraksta “Staburags” galvenā redaktore

Pateicoties sadarbībai ar izdevniecību “Latvijas Mediji”, mums dota iespēja iepazīt daudz jaunu un labu grāmatu, pirms tās nonāk grāmatnīcu un bibliotēku plauktos. Tieši tā pie manis nonāca arī nupat plaši reklamētais rakstnieces Daces Judinas kriminālromāns “Uz dzīvību un nāvi…”, kas ir 15. grāmata sērijā “Izmeklē Anna Elizabete”. Starp citu, interviju ar rakstnieci nesen varēja lasīt arī “Staburagā”.
Paņemot rokā grāmatu, domāju — priekšā divas negulētas naktis, un romāns būs izlasīts. Taču šoreiz tas lasījās lēnām, jo gribējās izbaudīt katru rindu, katru atkāpi un nodaļu.
Par ko tad ir stāsts? Mežāju ūdenstorņa rezervuārā atrod noslīkušu torņa sargu. Deviņu mūzu fonda priekšsēdētājam pazūd dēls, vedekla un pēc tam arī sieva, taču viņš spītīgi turas pie sava amata, tiek atklātas naudas krāpšanas shēmas fondā un izteikts savējo atbalsts. Un kur tajā visā ir vieta vienam pustrakam māk­sliniekam un pagātnes ļaunuma apsēstai kundzītei? Izmeklēt šīs lietas palīdz dziļredzīgā un viedā Anna Elizabete kopā ar atvaļinātā ģenerāļa Kārļa Basa dibināto detektīvaģentūru un arī ar policijas speciem.
Lasu un domāju, cik lielā mērā tas viss sasaucas ar reāliem notikumiem mūsu valstī un cik daudz ir tikai un vienīgi autores izdomājums? Vai varam kaut kur saskatīt līdzības, un ko autore mums ar to grib pateikt?
Līdzās kriminālajam sižetam, kā allaž, autore runā arī par eksistenciāliem jautājumiem, labā un ļaunā cīņu, par to, kas tad mums ir svarīgāks — pienākums vai ģimene, un, cik ļoti mūs ietekmē tas, kas noticis pirms daudziem gadiem, kā mūsu senču nodarītais atbalsojas mūsos. Kā mūsu prātu saēd ļaunums, dusmas, atriebības kāre un tenkas. Un tas, ka nekas nepaliek nesodīts un par katru savu darbu un vārdu kaut kad būs jāatbild.