No viena groza citā

Kārtējo reizi sašūpota Latvijas nodokļu “laiva”, ko izraisīja PVN likme vietējiem augļiem un dārzeņiem. Turklāt nodokļi palielināti Igaunijā, lai iegūtu līdzekļus aizsardzībai, un kaimiņvalstu rīcība bieži vien ir kā dzinulis rīkoties arī pašmāju politiķiem, ir tam pamats vai nē. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs plašsaziņas līdzekļos gan atzina, ka sekos līdzi, lai savulaik izcīnītā 12% PVN likme pašmāju augļiem un dārzeņiem saglabātos arī turpmāk.

Šim jautājumam valdībā aktīvi pievērsās pavasarī, jo valsts budžetā vajadzēja naudu. Politiķu vairākumam tomēr izdevās aizstāvēt vietējos ražotājus un produkciju. Bet vai patērētājus? Par to šaubas bija jau tad. Šobrīd vasara tuvojas noslēgumam, un var palēnām apkopot ražu gan tiešā nozīmē, gan cenu ziņā, un secinājumi ir interesanti.

Daba un laika apstākļi šogad mums lielākoties bijuši dāsni, un dārzi pilni ar augļiem un ogām. Varētu domāt, ka vismaz to cenām vajadzētu būt krietni zemām. Tomēr cenas veikalos un tirgū rāda pretējo — dažkārt lētāk var iegādāties ievestos augļus nekā pašmāju ābolus. Arī gurķiem, kurus teju katra mazdārziņa īpašniece ir gatava dāvāt katram, kurš vien ņemtu pretī, cena grozās ap eiro un vairāk. Līdzīgi ir arī ar āboliem — dārzos pūst, bet tirgū pa lēto nav. Cilvēku izbrīnu vasaras sākumā radīja Latvijas zemeņu cenas. Arī par to ražu šogad nevar sūdzēties, bet cena visas sezonas laiku turējās augsta, un pašlasīšanā lētākās maksāja trīs eiro. Līdzīgi ir krūmmellenēm, kuru dārzi pilni ar ogām, ka visas nevar nolasīt, bet cena krīt ļoti lēnām.

Nevar noliegt, ka tā ir atbilstoša katras produkcija audzēšanas izmaksām, lai preci piedāvātu tirgū, bet starpība starp mazdārziņu un ražotāju ir krietni liela. Tā ka taisnība izrādījās tiem, kuri jau pavasarī atzina, ka PVN likmes pacelšana vai samazināšana neko daudz nedos patērētājiem, par kuru veselību rūpējas valsts, lai iedzīvotāji varētu vairāk baudīt vietējos augļus un dārzeņus. Ražotājus un īpaši tirgotājus tā, visticamāk, ietekmē vairāk, un samazinātā nodokļa likme ir izdevīgāka. Tā ka mainīt to kaut šajā pozīcijā nozīmē atkal satricināt ekonomiku, kas Latvijā nav tā stabilākā.

Tomēr gadu no gada atkārtojas viens un tas pats — ja kādā pozīcijā naudas trūkst, turklāt nemitīgi pieaug tēriņi valsts aizsardzībā, tā ķeras pie nodokļiem. Jau ne reizi vien Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite uzsvēris, ka, tos palielinot, ekonomika neaugs ne straujāk, ne arī labāk. Jau ilgu laiku runāts, ka valstij būtu jāsper drosmīgāki soļi darbaspēka nodokļu ziņā, kā arī mazā biznesa regulējumā, lai var vairāk ražot, tirgot, pirkt un tērēt. Kopējā tirgus aktivitāte palielina gan naudas plūsmu, gan nodokļu ieņēmumus, nevis ābolu vai kāpostu pārlikšana no viena groza citā.