Sandra Pumpure
Mēs esam unikāla paaudze, kurai bijis un ir lemts piedzīvot tik lielas pārmaiņas — no sistēmas sabrukuma līdz valstu un tautu identitātes atgūšanai, zinātnes attīstībai no pildspalvas līdz visaugstākajām tehnoloģijām. Tas un daudz kas cits dažu desmitu gadu laikā ir daudz. Savulaik, esot barikādēs, savā ziņā grūti bija noticēt pat brīvības idejai, kur nu vēl šodienai, bet Dullā Daukas vai Ikara gars cilvēkos bijis vienmēr — ticēt, ka jātiek līdz apvārsnim vai jāpakāpjas līdz saulei, un tiekties pēc tā.
1991. gada janvāra barikādes bija viens no būtiskākajiem atspēriena punktiem, kas ne tikai deva tālāko virzienu, bet arī apliecināja, ka varam rīkoties, būt vienoti un bezbailīgi, kailām rokām stājoties pretī draudiem, bruņojušies vien ar pārliecību un dziesmām.
To unikālo sajūtu barikāžu dienās atceras un uzsver ikviens, kurš tur bijis, un esmu pateicīga liktenim, ka arī man bija iespēja to visu skatīt un izjust. Atceros arī milzīgo satraukumu un bailes mājās pie televizora ekrāniem, kad Rīgā sākās apšaude. Ar tādām izjūtām daudzi savējos pavadīja ceļā uz galvaspilsētu. Grūti pateikt, kas notiktu, ja situācija izvērstos dramatiski un Maskava izmantotu iespēju ar spēku aizslaucīt šo tautas pašapliecināšanās rīcību. Tomēr, neraugoties uz šo neziņu, cilvēki devās uz barikādēm dienu no dienas.Ikdienā bieži nākas sadzīvot ar apziņu, ka, dzīvojot savā valstī, ne vienmēr vari paļauties uz drošiem pamatiem, nav vienkārši neļauties viedoklim, ka nekas daudz šajos 30 gados nav panākts, un pievienoties kritizētāju balsīm. Jā, mēs bieži vien esam neapmierināti ar sadzīvi un valdības lēmumiem, bet tomēr lepni, ka mums ir sava valsts un valoda. Lai cik labi kādam klātos citur, sava dzimtene ir vieta, kur mūs sapratīs un kaut mēģinās ieklausīties. Nekur citur tā nebūs. Un nav būtiski, ka ar latviešu valodu nekur tālu pasaulē netikt. Tā ir mūsu identitāte gluži kā pirkstu līnijas, un bez savas piederības cilvēks ir kā vēja nesta lapa — nekas un nekur.Vēsturē bijuši daudzi centieni apspiest tautu pašnoteikšanos, uzspiest citu identitāti, cerot, ka tā var dzīvot mūžīgi. Bijuši mēģinājumi radīt vienotas nāciju kopienas. Tomēr pasaules piemēri apliecina, ka brīvības alkas agri vai vēlu lien kā īleni no maisa. Cilvēki cīnījušies par savas tautas pastāvēšanu. Mums jābūt gandarītiem, ka esam to atguvuši, un tagad tā jāsargā un jālolo.
Reklāma