No katlumājas atpakaļ uz savu pili. Valmieras teātris atklāts

“Mēs esam priecīgi, mēs patiešām esam ļoti priecīgi,” Valmieras teātra atklāšanā starp daudziem paldies un dalīšanos atmiņās par ļoti sarežģīto un grūto ceļu, kas nu vainagojies ar atgriešanos savās atjaunotajās mājās, teica Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena.

INGŪNA JOHANSONE

Atklāšanas pasākums, uz kuru bija aicināti kā teātra īstenie saimnieki — aktieri, tā kultūras ministre, visi atjaunošanas projektā un būvniecības procesā iesaistītie un arī mediji, kā jau teātrī piedienas, tika izspēlēts pēc īpaša scenārija. Samuraju improvizētā cīņa ar zobeniem, sejas grimases ļoti labi ļāva “nolasīt”, kas šajos gados tika pārdzīvots, lai septembra sākumā kultūras ministre Agnese Lāce ar zobenu pārcirstu simbolisko teātra atklāšanas lenti. Pēc trīs gadu remontiem Valmieras teātra ēku jau mēnesi apdzīvo aktieru trupa.

“Tikai iesaistītie zina, kādiem kompromisiem esam gājuši cauri, kāpēc vietām ir palikušas vecās sienas un uz skatuves vecie dēļi. Tas nav tāpēc, ka mums mīļas atmiņas un vēlējāmies saglabāt to enerģiju, ko šīs lietas satur. Tā ir kompromisa cena,” uzsver E. Ašeradena, kura pēc svinīgā pasākuma visus interesentus veda ekskursijā pa teātri.

Neskatoties uz daudzajām ķibelēm un pat lielām šaubām, vai kādreiz maz šo 16 miljonus vērto objektu izdosies pabeigt, Valmieras teātra ārējo spozmi — moderno tēlu, kas izdaiļo Valmieras centru, — var novērtēt katrs, kurš brauc vai iet garām teātra ēkai. Tas, kādas pārmaiņas ir iekšpusē, laika gaitā novērtēs katrs skatītājs, kas apmeklēs kādu no Valmieras teātra izrādēm, kuras nu tiks spēlētas trīs zālēs. Teātra ļaudīm ir atvieglojums, ka nu atkal visi ir savās mājās un visas trīs gadu grūtības ir aiz muguras.

“Mēs strādājam! Te. Mēs strādājām tur — kultūras namā, santehnikas veikalā, ZET aktu zālē, kurtuvē. Mēs strādājām uz ielas, blakus būvlaukumam,” samuraji ieskicēja laiku, kad teātris bija nepieejams kā skatītājiem, tā aktieriem. Direktore neslēpa, ka tas bija ļoti liels izaicinājums un izmisums, kad bija jāizšķiras, ko darīt, kur palikt teātrim, kad ēkas vairs nav. Lepnums par to, ka izdevās visu saorganizēt, lai teātrim nav jāiet bezalgas atvaļinājumā un Valmierā ir izrādes.

Kultūras ministre A. Lāce uzsvēra, ka ir ļoti svarīgi šādus attīstības, kultūras projektus īstenot arī reģionos, kur profesionāļiem radīt un piedāvāt cilvēkiem izcilus kultūras produktus. Samuraju pieteikumā izskanēja smalka ironija par to, kā uz reģioniem skatās no Rīgas. “Tālu tālā Valmiera. 107 kilometri! Stundu 20 minūtes. Tas ir attālums. Daliņš, nosoļojot 50 kilometrus, ieguva olimpisko sudrabu,” par attāluma tēmu un stereotipiem ironizēja pasākuma vadītāji.

Valmieras domes priekšsēdētājs Jānis Baiks uzskata, ka tas Valmierai ir ļoti raksturīgi, ka svarīgs rezultāts, nevis process, kā nereti tas ir novērots Rīgā. “Šī ir vēsturiska diena. Valmiera un Valmieras teātris kopā ir gadsimtu. Valmieriešiem ir apziņa, ka Valmiera bez teātra nekā. Mēs esam kopā priekos uz bēdās. Uzsveru — īpaši bēdās. Mums kopā rodas neprātīgas ieceres, kas tiek īstenotas. Tāda bija par vasaras teātri, kas nu pāraudzis par starptautisku un pieprasītu pasākumu, tā tas bija ar trako ideju rekonstrukcijas dēļ teātri ielikt katlumājā. Un tagad viņi vēlas tur (Kurtuvē — bijušajā katlumājā) spēlēt teātri arī turpmāk. Tas ir forši, jo mums svarīgs rezultāts,” uzsver J. Baiks.

Ēka ir atjaunojusies, ieguvusi modernu izskatu, kļuvusi ērtāka, piemērotāka teātra vajadzībām, nu tā jāpiepilda ar mākslu. “Teātrī viens ir — atvērt teātri darbiniekiem, otrs, kad pārgriezt lentīti, un trešais, kad to atvērsim ar izrādi,” uzsver Valmieras teātra direktore E. Ašeradena.

Lai gan izrādes atjaunotajās telpās jau norit, jauno rudens sezonu oficiāli atklās 4. oktobrī ar Igaunijas teātra “Ugala” un Valmieras teātra kopdarbu — izrādi “COSMOPOLITAN”. Par skatītāju interesi teātrim nav jāsatraucas, daudzas izrādes jau izpārdotas.