Ginta Grincēviča
Nereta ir Sēlijas pērle, kas ar lepnumu godā ceļ savu vēsturisko mantojumu un cilvēku sasniegumus. Pagastā ir aktīva kultūras dzīve, daudz vēstures un tūrisma objektu. Īpaši jāizceļ nemateriālās bagātības — cilvēki, viņu idejas un pašizpausme. Ikviens viesis šeit atradīs sev ko tīkamu — vai tā būtu mākslinieciska relaksācija, darbojoties ar mālu, tikšanās ar neatkārtojamu stāstnieku un senlietu kolekcijas apskate, vai mūsdienīgs tūrisms ar nakšņošanu teltī, vēršanos zvaigžņotajās debesīs, ko papildina mīlīga alpaku kompānija.
Kādu laiku neretieši, Gunita ar vīru Juri Gorbačovu, sprieda par nepieciešamību iegādāties zāles pļāvēju piemājas teritorijas uzturēšanai. Platības pavēra diskusiju — rūcoša ierīce vai kas mīlīgāks, piemēram, alpakas.
Iestaigātā taciņa sniegā aplokā atklāj, ka zāles pļāvēju traktoru ģimene tā arī neiegādājās, tā vietā sētā par jautrību gādā četras alpakas. Šos kamieļu dzimtas dzīvniekus Gorbačovi ievēroja kādā ekskursijā. Dzīvnieki iepatikās un neretieši apbraukāja alpaku audzētavas Latvijā, sāka ievākt informāciju par to turēšanas apstākļiem un ēšanas paradumiem. Pirmie trīs puikas uz Neretu atceļoja kovidpandēmijas pirmsākumos no kāda Lietuvas audzētāja. Tobrīd spēkā bija stājušies pārvietošanās ierobežojumi, paši aizbraukt izvēlēties dzīvniekus Gorbačovi nevarēja. Saziņa notika attālināti.
Tā nu sanācis, ka katram mājiniekam ir savs mīlulis — namatēvs Juris iecienījis rāmāko alpaku puisi Karlo, dēls — Sniki (pilnajā vārdā Snikers), savukārt Gunitas mīlulis ir Lokis, ko ģimene mīļi dēvē arī par Lāčuku. Reiz Gunita izteica, ka vēlētos mazu, baltu alpaku un kādi augstāki spēki laikam viņu sadzirdēja. Pagājušajā ziemā neretieši saņēma zvanu — Jūrmalā kādam saimniekam bija palikusi viena alpaka, tās kompanjons nomira. Tā kā alpakas ir sabiedriski dzīvnieki, vienatnē tie nespēj ilgi izdzīvot, vajadzēja rīkoties. Gunita sazinājās ar veterinārārstu, kas veica dzīvnieka apskati, un devās glābšanas misijā, kuras rezultātā alpaku pulkam ir pievienojies Sniedziņš. Saimnieki apzināti neņem meitenes, lai nesāktos nekontrolēta vairošanās un sāncensība par dāmas sirdi. Lai turētu abu dzimumu pārstāvjus, būtu nepieciešams izbūvēt atsevišķu nožogojumu. Ar pirmatnējo misiju — zāles likvidēšanu, alpaku kvartets tiek galā teicami. Piedevām, saimnieki tiek pie “melnā zelta” — mēslojuma dārzam. Papildu alpaku ēdienkartē tiek iekļauti āboli, burkāni, speciālā barība un šobrīd kā našķis un svētku simbols puišiem ir arī eglīte. Reizi gadā četrotni apciemo speciālists no Ērgļu alpaku audzētavas, kurš dzīvniekus apkopj — apcērp, apīsina ilkņus un apgriež nagus. No alpaku vilnas tiek gatavotas segas, spilveni, dzija un apavu pēdiņas, kuras var iegādāties uz vietas Neretas saimniecībā.
Saimnieki stāsta, ka alpakas ir draudzīgas, tās tiek vestas pavadā, radinātas pie komunikācijas ar cilvēkiem. Pat mazi bērni viesojoties jūtas droši un labprāt pastaigājas ar dzīvniekiem.
Vasaru rītos alpakas priecē atpūtniekus, kas apmetušies “DebessJumā” — Gorbačovu ģimenes iekārtotā kupola teltī. Pērn aizvadīta pirmā tūrisma sezona, viesi baudīja romantiku, vērojot zvaigžņotās debesis, karsējoties pirtī un relaksējoties ūdens baļļā. Lai arī ziemas sezonā tūrismā iestājies zināms miers, Gunita nelielā siltumnīcā ierīkojusi rūķu namiņu — ar dažādiem Ziemassvētku dekoriem iekārtotas telpas, kuras var izmantot fotosesijām. Interesenti var sazināties ar saimniekiem un nomāt telpas radošo ideju īstenošanai. Pavasarī siltumnīcā bija tauriņu māja, līdzīgi kā botāniskajā dārzā, iepriecinot ar krāšņiem ziediem un lidoņiem. Gunita stāsta, ka ģimenei ir ļoti svarīgi darboties tieši savā zemē, Neretā: “Priecājamies, ka mēs un mūsu bērni varam strādāt un atrast nodarbošanos uz vietas. Tas pierāda, ka te ir daudz iespēju, kā darboties un gūt no tā prieku. Esam Sēlija, jūtam lepnumu būt daļa no vēsturiskā novada.”
Projekts “Sēlijas kopienu stāsti” tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” projektu konkursa “Sēlijas kultūras programma” finansiālu atbalstu.
Reklāma