Neļausim aplauzt neatkarības spārnus!

Uzaugu laikā, kad par kara šausmām liecināja vien vēstures grāmatas un kinofilmas. Notikumi Ukrainā sagrieza kājām gaisā realitāti. Pār pasauli pārlaidās kara atblāzma, atnesot līdzcilvēku ciešanas, izmisumu un neaprakstāmu ļaunumu.

Notikušais spēcīgi atbalsojās visā pasaulē, lika pārvērtēt neatkarības jēdzienu. Latvijas Republikas proklamēšanas 104. gadadienas priekšvakarā daudz domāju par brīvību, patriotismu un latviešu tautu.

Cilvēku attieksme pret agresoru, okupekļu nojaukšana un daudzi citi notikumi ļāva izsijāt graudus no pelavām — Latvijas valstij nelojālus cilvēkus.

Patriotisms ir savas dzimtenes, valsts mīlestība, darbošanās tās labā, aizstāvot to kā darbos, tā vārdos. Tas ir plašs emocionāls un ideoloģisks jēdzienu kopums. Laikmetā, kad daudzi sevi uzskata par pasaules pilsoņiem un nejūt spiestu vajadzību liekt galvu savas zemes priekšā, katra tauta tiešām ir tik spēcīga, cik tās cilvēki. Vieni patriotisma pilni steidza iestāties Zemessardzē, lai nepieciešamības gadījumā spētu aizstāvēt savas valsts un līdzcilvēku brīvību. Citi tajā pašā laikā ar steigu atjaunoja personu apliecinošus dokumentus, lai, “ja nu gadījumā kas”, varētu emigrēt uz drošāku vietu. Bez nosodījuma, ne visi ir karotāji…

Esam pandēmijas, inflācijas un politikas nomocīti. Kā saglabāt patriotisma garu? Nezinu. Man gribas domāt, ka tā ir maza sēkliņa, no dzimšanas katrā no mums. Augot tas ir mūsu vecāku, vēlāk arī sabiedrības, bet galvenokārt pašu rokās — izkopt to vai iznīdēt. Ne vienmēr vajag skaļus vārdus, lai apliecinātu mīlestību pret dzimteni, citreiz tieši pretēji — labākais veids ir paklusēt, lieku reizi neizlaižot žulti. Nesen kādā ielu intervijā cilvēkiem prasīja nosaukt piecas lietas, kas Latvijā nav labi, un tikai trīs, ar ko mēs varam lepoties. Paradoksāli, bet retais spēja nosaukt trīs pozitīvus aspektus! Tas gan vairāk liecina par pašiem cilvēkiem, nevis valsti. Latvijas laikapstākļus nevajag salīdzināt ar Turcijas klimatu, mūsu arhitektūru ar citas valsts, atalgojumu ar skandināvu piedāvājumu. Ir jāprot saskatīt labo, skaisto un unikālo mūsu platuma grādos. Latvijas dzimšanas dienā vēlu ikvienam spēt saskatīt, ka glāze ir pa pusei pilna, nevis tukša.

“Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba,” 1911. gadā Rainis rakstīja lugā “Indulis un Ārija”. Šī atziņa caurvijusi veselu gadsimtu ar priecīgiem brīžiem un postu, iznīcību un atjaunotni, Latvijas valsts dibināšanu un valstiskās neatkarības atjaunošanu, kodolīgi paužot mūsu valstsgribu, ticību saviem spēkiem un vēlmi būt brīviem. Arī šodien mums pa spēkam ir viss, kam ticēsim.

Neļausim aplauzt neatkarības spārnus — saules mūžu brīvai Latvijai!