Neko nevajag uztvert pārāk nopietni

Ir cilvēki, ļoti reti sastopami, ar kuriem, kopā esot, nav jāizliekas, nav jāmēģina sarunāties. Tā vietā sarunas raisās kā pašas no sevis. Viens no šiem retajiem cilvēkiem ir Līga. Līga Turjanska, ar kuru interviju gribēju uzrakstīt jau sen. Šonedēļ tai bija labs iemesls — viņas dzimšanas diena.
Līga Aizkraukles pusē daļēji ir ienākusi, daļēji te bijusi visu laiku. Savu vecvecāku mājās viņa pavadījusi teju visas no mācībām brīvās dienas. Tomēr ilgu laiku dzīvojusi, mācījusies, studējusi un strādājusi Rīgā. Patiesībā tikai pēdējie septiņi gadi ir laiks, kad ar Rīgu saites sarautas, un trīs gadus viņas darbavieta ir muzejs Aizkrauklē.
Šajā sarunā tikpat kā nebija jautājumu. Bija nemitīgi ritošs stāsts, kurā mijās pārdomas un atmiņas.
— Bērnībā ar ģimeni dzīvojām senā mājā, augšējā stāvā, lielā dzīvoklī ar augstiem griestiem. Ielā, kas tagad ir Alberta iela, kur ir tās jūgendstila mājas. Bija komunālais dzīvoklis, milzīga istaba, kas ar divām sekcijām sadalīta zonās: guļamistabā un dzīvojamajā — viesistabā. Sākumā tajā bijām četri. Tajos laikos nepratu novērtēt, ka dzīvoju šādā mājā. Toreiz uz ielas stūriem sēdēja bomži bez kājām un ubagoja, un no greznajiem balkoniem krita nost gabali. Pamazām dzīvokļa kaimiņienes aizgāja no dzīves, un 90. gadu sākumā viss lielais dzīvoklis palika mums. Dzīvoklis bija tik liels, ka, ja vienā galā rīkotu rokkoncertu, otrā joprojām mierīgi varētu gulēt. Koridori bezgalīgi gari.