Nejēdzīgas glorifikācijas sekas

Krievijas agresiju veicinājusi pasaules nespēja pareizi novērtēt VladimiruPutinu

Mūsdienu modernajā laikmetā, cerams, ikviens var atrast informāciju par to, kas notiek Ukrainā. Šoreiz nebūs ziņu par kara norisi, jo informācija raksta publicēšanas laikā jau būs novecojusi, šajā komentārā par to, kā notikumi attīstījās un kādas var būt sekas.

ULDIS VARNEVIČS

Šeit atspoguļotā informācija balstīta uz analītiķes Jūlijas Latiņinas, Krievijas opozicionāra Alekseja Navaļnija līdzgaitnieka Vladimira Milova, Ukrainas apskatnieka Ivana Jakovina, Ukrainas Radas politiķa Alekseja Gončarenko, Krievijas dižgaru Viktora Šenderoviča un Jekaterinas Šulmanes, Putina režīma upura Mihaila Hodorkovska, ukraiņu karavīra Alekseja Petrova, kas atkal ir frontē, Ukrainas politikas eksperta Tarasa Berezoveca un Denisa Kazanceva no okupētās Donbasa teritorijas, kurš piedalījies dažādās tā sauktajās “miera sarunās” starp Krieviju un Ukrainu par Donbasu, paustajiem vērtējumiem un publikācijām dažādos avotos.

Ar izlaupīšanas plānu

Viss sākās brīdī, kad Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina ģimene pierunāja nodot varu Vladimiram Putinam. Ļoti labi tā laika periodu ir atspoguļojis Vladimirs Milovs — ģimene vēlējās noturēt savu lomu un izvēlējās cilvēku, kurš to apsolīja izdarīt. Savukārt Alekseja Navaļnija komandas pētījumi uzrāda, ka jau no pirmajām dienām V. Putins neplānoja atdot varu — jau pirmajā valdīšanas posmā izveidoja fondu un sāka celt pili Gelenžikā. Nav variantu, ka V. Putins atdod varu un turpina uzturēt savu simts miljardus dolāru vērto pili. Ne velti A. Navaļnija komanda to nosauca par lielāko pasaules kukuli.

21. gadsimta sākums visā pasaulē iezīmējās ar ekonomikas augšupeju, ko V. Putins piedēvēja sev, un tas nebija grūti — bija izdevies pārņemt kontrolē gan televīziju, gan lielāko daļu preses. Tomēr Krievijas teritorijas izzagšanas politika aizvien vairāk bremzēja valsts attīstību, un opozīcija guva lielāku atbalstu. Atceroties veiksmīgo uzbrukumu Gruzijai 2008. gadā, V. Putina režīms izvēlējās veikt jauna modeļa agresijas — tā dēvēto hibrīdkaru.

Cīņa par tirānijām

Katra demokrātijas uzvara un īpaši Maidana notikumi Ukrainā V. Putina režīmam bija sāpīgi, jo parādīja, ka tirāniju var likvidēt. Tāpēc svarīgi bija īstenot Krimas okupāciju un ievest karaspēku Doņeckas un Luganskas apgabalā, lai parādītu, ka republikas ir vājas, bet tirānijas ir spēcīgas. Krievijas algotņi un armija kļuva par pastāvīgiem pasaules konfliktu dalībniekiem. Visagresīvāk izpaudās Sīrijā, bet V. Putins pauda atbalstu arī citām tirānijām, piemēram, nesenā situācijā Mjanmā, kad ģenerāļi gāza ievēlēto valdību, un Baltkrievijā, kad Aleksandrs Lukašenko pie varas noturējās, pateicoties Krievijas atbalstam mediju vidē un militārajā jomā, kas noveda pie tā, ka Baltkrievija, lai arī neoficiāli, bet piedalās iebrukumā Ukrainas teritorijā. Tas veicināja arī V. Putina tēla glorifikāciju, kas liedza adekvāti uztvert Krievijas politiku.

“Gopņika”vērtējums

Palīdzēja arī Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu līderu nespēja novērtēt V. Putinu kā politiķi, jo loģikas tur nebija. Situāciju raksturo Jūlija Latiņina, pielīdzinot V. Putina darbību Krievijas “gopņikiem” — laupītājiem ielās, kas jebkuras sarunas uztver kā vājuma pazīmi un atkāpjas fizisku draudu priekšā.

Rietumu mēģinājumi “sarunāt” beidzās ar jaunām invāzijām, turklāt pat sadarbībā ar Eiropas valstīm. Tā Krievijas un Francijas algotņi mēģināja nostiprināt varu Lībijā, un tikai Turcijas karaspēka iejaukšanās un veiksmīgā dronu “Bairaktar” darbība liedza iesēdināt savu marioneti.

Valstu iedzīvotāji vēlmi kaut ko sarunāt ar V. Putinu novērtēja aizvien negatīvāk. Daudzi atzīst, ka ASV vēlēšanās Džo Baidens uzvarēja lielā mērā tāpēc, ka bija negatīvi noskaņots pret V. Putinu. Tāpat balsis savā labā Vācijas vēlēšanās ieguva vairākas partijas, kas bija par agresīvāku V. Putina varas ierobežošanu. Savukārt Francijas prezidenta vēlēšanās šogad divi spēcīgākie opozīcijas pārstāvji ir par savienību ar Krieviju, un pašreizējam prezidentam Emanuelam Makronam būs jādomā par savu priekšvēlēšanu programmu, it īpaši, ņemot vērā, cik pazemīgi un neveiksmīgi pāris dienu pirms iebrukuma Ukrainā viņš mēģināja tēlot V. Putina draugu.

Jāatzīmē, ka virziens uz tirānijām neveiksmīgi parādīja sevi arī citās valstīs. Piemēram, partija “Nacionālā apvienība” slavēja Ungārijas autoritārā vadoņa Viktora Orbāna darbību, bet nez kāpēc neslavē, ka V. Orbāns pārdeva savu viedokli par lētu Krievijas dabasgāzi un nevēlējās atbalstīt Ukrainu kara sākumā.

Oligarhu projekts

Vēsturiskais kuriozs saistīts ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski — viņa nevarīgā darbība veicināja V. Putina pārliecību, ka Ukrainu viegli sakaus, bet tagad V. Zelenskis ir kļuvis par cīņas simbolu pret Krievijas agresiju. Maidans Ukrainā un Krievijas agresija kļuva par faktoriem, kas 2014. gadā apvienoja Ukrainas valsts nāciju. Tā brīža prezidents Petro Porošenko sāka armijas modernizāciju. Izrādījās, ka pat kara apstākļos, kad karadarbība Donbasā neatslābst, demokrātiskā Ukraina attīstās daudz labāk nekā Krievija. Tomēr situācija bija smaga, un Ukrainas iedzīvotāji nobalsoja par “savējo tautas prezidentu” V. Zelenski, un vēlēšanās uzvarēja viņa partija “Tautas kalpi”. Izrādījās gan, ka tas ir veiksmīgs vietējo oligarhu projekts, savukārt V. Zelenskis sāka ar paziņojumiem, ka izbeigs karu miera procesā, tiekoties ar V. Putinu.

Ieguvējs

Valsti satracināja daudz skandālu. Piemēram, avārijas izraisīšanā pieķertais deputāts mēģināja uzpirkt policiju ar bagāžniekā esošajiem 150 tūkstošiem dolāru. Izgāzās “Vāgnergeita”, kuras gaitā Ukrainas un ASV specdienests cerēja arestēt Krievijas algotņus, kas karoja Donbasā. Daudzi eksperti ir pārliecināti, ka informācijas noplūdināšanā bija tieši iesaistīta V. Zelenska komanda.

Krītoties prezidenta popularitātei, V. Zelenski drošības pēc sāka pavadīt vesels bataljons kaujinieku. Turklāt arī armijas atbalstīšana bija atstāta otrajā plānā — nepieauga finansējums, nebija jaunu ieroču iepirkumu. Kad ASV sāka informēt pasauli, ka notiks Krievijas uzbrukums, V. Zelenskis aicināja neņemt to vērā, un viņa komandas pārstāvji regulāri apšaubīja un noniecināja ASV mediju pausto. Vēl 23. februārī V. Zelenska sabiedrisko attiecību speciālisti publicēja informāciju, ka prezidents aicina V. Putinu uz diplomātisko tikšanos. Prezidenta reitings pirms iebrukuma vienkārši “gāzās zemē”.

Jāizceļ iepriekšējā prezidenta P. Porošenko sniegums — viņš turpināja braukāt pa Eiropu un sarunāties ar valstu līderiem par palīdzību Ukrainai. Vizīte Turcijā deva iespēju iegādāties “Bairaktar” dronus, un Rietumu valstis piešķīra apbruņojumu Ukrainai, kas ļoti palīdzēja, sākoties karam. Tomēr jau pirmajā kara dienā ukraiņi aizmirsa visas nesaskaņas un izvirzīja V. Zelenski kā cīņas simbolu pret V. Putina karaspēka agresiju. Prezidents, kas iepriekš daudz laika pavadījis mediju vidē, ļoti veiksmīgi iespēju izmantoja. Tā V. Zelenskis, esot kara simbols, ir kļuvis par ieguvēju.

Kļūdas nedrīkst atkārtot

Vērtējot nākotnes situāciju, jānorāda, ka pat teorētiskā situācijā, ja Krievija uzvar, patiesībā uzvarēt nevar. V. Putina komanda it kā uzvarēja Čečenijā, bet katru gadu Čečenijai maksā 365 miljardus rubļu jeb gandrīz piecus miljardus dolāru. Donbasa teritorija ik gadu prasa aptuveni četrus miljardus dolāru. Tam, kāda ir bijušā rūpniecības centra degradācija, lieliski var sekot Denisa Kazanceva videoierakstos. Cik būtu jātērē visas Ukrainas teritorijas uzturēšanai, kas arī sāktu ekonomiski sabrukt, bail domāt —, visdrīzāk, ar Krievijas budžetu to nevarētu. Zudusi arī V. Putina glorifikācija. Ja uzvar Ukraina, rezultātu prognozēt nevar. Eksperti uzsver, ka V. Putina režīms var krist vienā mirklī, bet var gadīties, ka vara tiek noturēta un, tāpat kā A. Lukašenko, viņš pamazām noved savu valsti līdz Ziemeļkorejas līmenim. Tikai Ziemeļkorejai mazāk resursu, ko tirgot, bet te, kamēr būs, ko pārdot, kaut kādu dzīves līmeni kādu laiku izdosies noturēt. Ja notiek brīnums un Baltkrievijā un Krievijā uzvar demokrātiskie spēki, Rietumi nedrīkst atkārtot līdzšinējās kļūdas — ir jānodrošina, lai valstīs saglabājas brīva prese un brīva balsošanas sistēma. Kad valstī brīvu vēlēšanu procesā vara mainās piekto vai sesto reizi, tad lielākajai daļai zūd ilūzijas par to, ka jāpaļaujas tikai uz “gaišo Antiņu”, kurš vienīgais mācēs visus aizvest uz saulaino tāli. Nekādā gadījumā nedrīkst nonākt līdz situācijai, kad atkal gandrīz visi valstī saprot, ka jebkura taburete ir labāka par pašreizējo vadītāju.