Nebaidies! “Svilpavnieki”aizies nebūtībā.

Anita Krūze, Ērberģes ev. lut. draudze

Ērberģes ev. lut. draudzes un Mazzalves pagasta cilvēki lūdza man paust viņu viedokli pēc kāda plašu rezonansi izsaukuša pasākuma. Šoreiz viņi negribēja klusēt. Par ko ir jārunā? Par mūsu tautas vērtībām. Par to, vai, sākot 2022. gadu, varam nebaidīties par savas valsts neatkarību un tautas gara gaismas uzvarošo spēku? Gunāram Astram veltītā pieminekļa atklāšanas pasākumā 20. janvārī mūsu Valsts prezidenta runas laikā kliegt un svilpt atnākušo ļaužu radītais juceklis šokēja tos, kuri vēroja pieminekļa atklāšanu attālināti, bet varu vien nojaust, kādu destruktīvu iespaidu šis “svilpavnieku” priekšnesums atstāja uz klātesošajiem. Nav nekāds brīnums, ka šādas sabiedriskās kārtības graušanas un valsts amatpersonu publiskas aizskaršanas laikā, atskanot valsts himnai, mūsu prezidents Egils Levits nenoņēma cepuri. Šī cienījamā cilvēka sejā redzēju vien dziļas skumjas kā Jēzum, kad tas skatījās uz Jeruzalemi. “Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs!…” (Palasiet — Lk.19: 41-48.)Gribētos zināt, ko par notikušo domā kārtības sargi? Vai sanākušie, “savas tukšās mucas rībinātāji”, ir pelnījuši tālu skanēt vai ne drīzāk atbildēt par goda un cieņas aizskaršanu laikā, kad amatpersonas veica savus amata pienākumus? Tāpat paliek atklāts jautājums — ko tie pelnījuši par Gunāra Astras piemiņas zaimošanu? Viens gan ir skaidrs: “svilpavnieki”, kā nākuši, tā aizies nebūtībā, bet Latvijas valsts neatkarības deklarācijas autors, Valsts prezidents Egils Levits mūžam paliks mūsu vēstures lappusēs ar savu godīgi paveikto, visai tautai tik nozīmīgo darbu.Šogad, šobrīd mums būtu īpaši svarīgi atcerēties Bībelē rakstītās patiesības. Tauta, kura zaudējusi vienotību, lemta iznīcībai. Visi reiz stāvēsim Dieva tiesas priekšā. Vai mēs tad varēsim paši sev teikt — nebaidies?!