Sestdienas rīts. Veikalā cilvēki nesteidzīgi iepērkas. Jāskatās, kur lētāka prece, kādas ir akcijas. Gribi to vai nē, bet nākas dzirdēt tuvumā esošo cilvēku sarunas. Nebāzīsi ausīs vasku, kā to senatnes teikās darīja jūrnieki, lai neļautos sirēnu valdzinošajam dziedājumam jūras dzelmē. Kāda ģimene arī kaut ko liek grozā. Grozs ģimenes galvas rokā. Kad gadus astoņus vecs puika steidzīgi ieliek grozā našķi, tēvs pavēl nolikt to atpakaļ. Puika, uzmetis lūpu, jautā, kāpēc tas jadara. “Vai tu nezini, ka ir mēneša beigas?” asā tonī skan skaidrojums. Māte iztapīgi noliek našķi atpakaļ plauktā. Nav jāzīlē, kas mājā pavēlnieks. Jā, mēneša beigās daudzi skaita centus. Visam dzirdētajam un redzētajam gandrīz vai varētu piekrist, ja, kā teiktu kāds politiķis, nebūtu viens “bet”. Pie kases redzu, kā ģimenes galva uz slīdlentes uzliek degvīna pudeli. Šito brīnumu! Vai viņa kontā pēkšņi “iekrita” nauda? To redzot, viņa kundzei sejā parādījās smaids. Pudele bija septiņreiz dārgāka par našķi, ko gribēja zēns. Pircējs nebija tajā vecumā, kad grādīgos pērk sāpošo vietu ierīvēšanai vai kompresēm. Kādas domas šaudījās puikas galvā, grūti iedomāties. Valdību gan viņš nevainoja. Viņa “valdība” ir ģimenē.
Kļūst skumji, veikalā redzot, kā vecāki atrod naudu ugunīgai dzirai vai cigaretēm, kas nav lēts prieks, bet bērns paliek bez našķa, kaut viņš to lūdz. Filozofēt par našķu derīgumu vai kaitīgumu lieki. Manuprāt, jautājums daudz dziļāks — par savstarpējām attiecībām nākotnē, kam pamatus liek šodien.
Silvestrs
