Mūsu spēkos ir ietekmēt kara gaitu un tā iznākumu

Emīls Paupe-Balodis ir viens no labajiem gariņiem, kurš gandrīz desmit gadu nav vienaldzīgs pret Ukrainā notiekošo un savu nostāju parāda darbos. Brīvprātīgais darbs labdarības biedrībā tiek darīts no sirds, un šajos Ziemassvētkos ar līdzcilvēku atbalstu svētku paciņas no Latvijas aizgādātas daudziem brīvības cīnītājiem.

Pandēmija atved uz laukiem

— Pastāsti par sevi! Cik zinu, “ar vienu kāju” esi staburadzietis?

— Dzimis un audzis esmu Rīgā. Staburagā ir ģimenes māja, ko vecāki iegādājās pirms aptuveni 15 gadiem. Vispirms vasaras māju tur iekārtoja krusttēvs, vēlāk arī viesu namu. Tēvam patika uz turieni braukt atpūsties un makšķerēt. Ar šo vietu man saistās daudzas bērnības atmiņas par atpūtu vasarā. Pats Staburagā dzīvoju no pandēmijas sākuma. Tā kā ir iespējams strādāt attālināti, ar sievu sapratām, ka galvaspilsētā mums īsti nav, ko darīt. Mums patīk lauku miers un iespējas, ko tur saskatām.

— Ar ko nodarbojies profesionālajā ziņā?

— Augstskolā pabeidzu Juridisko fakultāti. Sāku strādāt konsultāciju jomā, sniedzu juridiskās un nodokļu konsultācijas. Īsi pirms pandēmijas sākuma nomainīju darbu, tagad darbojos personu datu aizsardzības jomā. Paralēli iesaistos dažādu projektu īstenošanā. Ar vienu jaunuzņēmumu mēģinām attīstīt tehnoloģijas, lai uzlabotu lauksaimniecības un pārtikas atkritumu pārstrādi. Nākotnē taps kaut kas ļoti vērtīgs.

Karš nav ignorējams

— Kā atceries kara Ukrainā sākumu?

— Esmu biedrības “SOS palīdzība Ukrainas armijai” valdes loceklis. Mēs jau deviņus gadus aktīvi iesaistāmies palīdzības sniegšanā. Neatminos precīzu dienu, bet brīdī, kad parādījās “zaļie cilvēciņi”, kuri kā vietējā milicija ieņēma administrācijas ēkas, atšķirībā no daudziem citiem Rietumeiropā man un vēl dažiem bija skaidrs, kas notiek. 2022. gada 24. februārī sākās iebrukums neatkarīgās Ukrainas teritorijā. Bija skaidrs, ka Krievija, savācot tik lielus kara resursus, tos arī izmantos. Apzinājos, ka gadiem viss virzījās tieši šajā virzienā, bet tāpat bija šoks, ka Krievijas vadība patiesi bija gatava kam tādam.

— Kādu palīdzību sniedzat?

— Biedrību dibinājām četratā, bet mums ir daudz atbalstītāju, kas palīdz ar praktiskām lietām, braucienu organizēšanu un loģistiku. Es atbildu par administratīvajiem jautājumiem, kārtoju dokumentus, kas savā ziņā saskan ar manu profesiju. Pārējie biedrības cilvēki aktīvi komunicē ar karaspēka vienībām Ukrainā, organizē nepieciešamā atbalsta apkopošanu un nogādāšanu. Daudzi Ukrainas cīnītāju atbalstam ziedo naudu, dienesta cilvēki labprāt atdod mugursomas vai kādu ekipējumu. Mūsu darbības profils ir konkrēts — palīdzam karavīriem Ukrainā. Citas biedrības sniedz atbalstu civiliedzīvotājiem, mēs kopš kara sākuma palīdzam cīnītājiem.

— Kas tevi pamudināja iesaistīties palīdzības sniegšanā?

— Kad 2014. gadā Ukrainā sākās karš, studēju maģistrantūrā. Skanēs banāli, bet iedomājos, ko es varēšu teikt vai atbildēt, ja bērni man jautās, ko es tajā laikā darīju. Bija skaidrs, ka tas ir bez pussoļa uzbrukums arī mums. Bija jārīkojas un kaut kas jādara. Karš nav ignorējams. Es nespēju palikt vienaldzīgs pret tik liela mēroga ietekmi. Pirms deviņiem gadiem daudziem vēl īsti nebija skaidrs, kas notiek. Tagad ‘‘plīvurs ir kritis’’ un ikvienam ļaunums redzams ar neapbruņotu aci.

Patiesā aicinājuma piepildījums

— Kā nepazaudēt sevi, palīdzot citiem?

— Man, tāpat kā citiem biedrības aktīvistiem, palīdzēšana Ukrainas cīnītājiem ir brīvprātīga iniciatīva. Mēs nesaņemam par to atalgojumu, darām to paralēli citiem darbiem, kas nodrošina iztiku, un ikdienas pienākumiem. Patiesais brīvprātības princips ir noteicošais faktors, kas ne tikai palīdz neizdegt, bet pat piepilda. Es palīdzu nevis tāpēc, ka tā vajag vai kāds man to liek, bet tas ir svarīgi man. Ir jābūt patiesam aicinājumam un vēlmei palīdzēt, tad izdegšana nedraud. Protams, ir brīži, kad daudzi jautājumi sakrīt vienā laikā, tad slodze ir lielāka, bet nav nepārvaramu šķēršļu. Ja ir ļoti grūti, var lūgt palīdzību domubiedriem.

— Vai šo gadu laikā mainījies tavs viedoklis par karu?

— 2014. gadā pat Ukrainā cilvēki īsti nesaprata, kāpēc un kas notiek, ko iesākt. Valdīja haoss un nesapratne. Šobrīd ir nostiprinājusies nacionālā identitāte un valsts intereses Ukrainā. Cilvēki kļuvuši organizētāki, bruņoto spēku kontekstā viss ir institucionalizētāks. Grūti pateikt, kurā brīdī notika rietumvalstu pieslēgšanās šim konfliktam stratēģiskā līmenī. Visi ir sapratuši, ka notikumi Ukrainā ir globāls konflikts un palikt neitrāli mēs nevaram. Ir jāizvēlas puse un attiecīgi jārīkojas. Salīdzinot ar 2014. gadu, Ukrainas karš kļuvis par cita līmeņa konfliktu, kas skar ne tikai iesaistītās puses, bet ikvienu no mums.

— Vēl vieni Ziemassvētki, ko ukraiņi aizvada zem nemierīgām debesīm. Vai pat šādos apstākļos ir svarīgi radīt svētku dzirksti?

— Protams! Šogad, tāpat kā pērn, gatavojām Ziemassvētku paciņas, lai vismaz kaut kā iepriecinātu cīnītājus. Liels paldies līdzcilvēkiem! Ja pērn dāvaniņu gatavošanai atsaucība bija minimāla, tad šogad tā bija milzīga. Iesaistījās dažādi kolektīvi no vairākām Latvijas pilsētām. Tas vien pierāda, cik mums ir svarīgi sagādāt ne tikai nakts redzamības ierīces vai ko citu karā vajadzīgo, bet katram individuāli radīt svētku izjūtu.

Spēja diktēt notikumu gaitu

— Kam ir jānotiek, lai pasaulē iestātos miers?

— Tuvie Austrumi ir atsevišķs temats, bet, ja runājam par Krieviju, tad bez kardinālām izmaiņām pastāvošajā režīmā būs grūti pietuvoties mieram. To gan varētu veicināt Krievijas loģistiskās, ekonomiskās un industriālās jomas sagrūšana. Principā visi varianti ir slikti, jo arī šādā scenārijā sekas izjustu rietumvalstis. Krievijas sabrukšanai būtu sliktas sekas, karadarbības turpinājums — arī slikts. Rodas sajūta, ka rietumvalstis mēģina rast vidusceļu — starp Krievijas sabrukšanu un Ukrainas sagraušanu. Ja palīdzības sniegšana Ukrainai pārtrūktu, tas būtu gada jautājums, līdz Krievija ar saviem resursiem to iekarotu. Ar palīdzības sniegšanu rietumvalstis ir spējīgas diktēt notikumu gaitu. Mūsu spēkos ir ietekmēt kara gaitu un tā iznākumu.

— Kam atlicini brīvo laiku?

— Daudz laika aizņem iesaiste dažādos projektos, bet, ja rodas laiks, labprāt dodos pastaigās dabā, sēņot, kad ir sezona, un man patīk fotografēt. Staburagā mums ir bišu drava, ko apkopju kopā ar citiem ģimenes locekļiem. Tas ir vaļasprieks, kas mijas ar darbu, un medus gan ir tikai mūsu pašpatēriņam. Man ļoti patīk darboties ar rokām, tā ir sava veida atpūta. Ikdienā sanāk lielākoties veikt intelektuālu darbu, tāpēc fiziskais darbs ir atelpa, kas atpūtina galvu.

— Tavs vēlējums līdzcilvēkiem Jaunajā gadā?

— Lai visiem laba veselība, jo tā ir visa stūrakmens, un labas attiecības ar mīļajiem! Lai katram sava galva uz pleciem, kas ļauj saprast notiekošo un veikt pareizos soļus konkrētajā brīdī! Tam visam pāri — veiksmi!