Iveta Skaba
Ar šādu nosaukumu nedēļas izskaņā norisinājās Seces kultūras nama rīkotais labdarības koncerts, kurā piedalījās gan vietējie tautas mākslas kolektīvi, gan notika gleznu izstādes atklāšana, gan arī tika pieminēts 1991. gada barikāžu laiks, kas dziļi iegūlies mūsu tautas vēsturē.
Kas tas ir — mīlestībā un mierā radīts? Tas ir viss, kas top zem mierīgām debesīm — jaunas dziesmas un dejas, jaunas gleznas un viss cits, kas radīts mieram un drošai rītdienai. Par to liecināja svētdien Seces kultūras namā izskanējušais koncerts, uz kuru bija sanācis kupls pulks apmeklētāju.
Mīlestībā un mierā izskanēja dzejas rindas Maijas Rozenbergas sniegumā. Mīlestībā un mierā radītas Diānas Austras Salmiņas dziesmas, ko izpildīja viņas vadītā Staburaga muzikālā apvienība. Koncertā sanākušajiem bija iespēja noklausīties Diānas Austras dziesmas “Ļauj sevi nest” ar Sarmas Upeslejas vārdiem pirmatskaņojumu.
Koncerta apmeklētājus iepriecināja Ineses Ermansones vadītie deju kolektīvi — Seces pamatskolas 3.—6. klases dejotāji un Jaunjelgavas kultūras centra vidējās paaudzes deju kolektīvs “Atvars”. Mazie dejotāji dančus grieza ar īpašu aizrautība, iespējams, ka arī viņi vasarā būs starp saviem vienaudžiem Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos.
Ar sirsnīgiem skaņdarbiem priecīgus brīžus sagādāja ģitāristi Artūra Zemnieka vadībā, kuri, iespējams, arī vasarā svētku laikā Vērmanes dārzā iepriecinās rīdziniekus un viesus, Beātes Bieles Seces dziedātājas, seciete Vizma Lazdauska, mūziķis Marko Ojala un “Emily Family”.
Pasākuma laikā notika arī radošās rezidences “Mākslas dārzs” no Krustpils, ko vada māksliniece Jolanta Ābele, dalībnieču gleznu izstādes atklāšanas. Izstāde Seces kultūras namā būs apskatāma līdz februāra beigām.
Uz skatuves liesmojošais virtuālais ugunskurs atgādināja par barikāžu laiku, kas norisinājās 1991. gada janvārī. Secietis Arnis Mencendorfs, tolaik būdams kolhoza priekšsēdētājs Alūksnes pusē un organizēdams braucienus uz Rīgu, dalījās savās atmiņās. Barikāžu laiks pasaules vēsturē iegājis kā lielākā nevardarbīgā pretošanās pret pastāvošo iekārtu.
Latvijas Tautas frontes aicināti, uz Rīgu devās cilvēki no Latvijas pilsētām un laukiem, lai aizstāvētu tikko plaukstošo neatkarību. Uz galvaspilsētu sāka plūst smagās tehnikas vienības ar baļķiem. Kā sacīja Mencendorfa kungs, pēc oficiālajiem datiem barikādēs piedalījās ap 50 000 dalībnieku, pēc citiem datiem — daudz vairāk. Taču skaits var būt pavisam cits, jo nekādas uzskaites nebija. “Mēs braucām atbalstīt demokrātiskos sasniegumus, ar klusām cerībām par atjaunotu neatkarīgu Latvijas valsti. Mēs pieļāvām, ka iznākums var būt slikts. Skatoties ar šodienas acīm uz šiem notikumiem, mēs saprotam, ka tas bija vairāk nekā iespējams. Tas, kas šodien notiek Ukrainā, ir visīstākās paralēles, jo būtībā ienaidnieks ir tas pats, pret kuru mēs braucām stāvēt uz barikādēm,” sacīja A. Mencendorfs.
Toreiz Latvijā dažādās bāzēs atradās ap 60 000 PSRS armijas karavīri. 1991. gada janvāra dienās pa Rīgu braukāja līdz zobiem bruņoti omonieši. Kas bija barikāžu dalībniekiem? Vien vēlēšanās aizstāvēt savu valsti. “Kad ar ģimeni Rīgā ejam gar Ministru kabinetu, pārfrāzējot saku: šeit, bērni, jūsu tēvs nosargāja Latvijas valsti,” teic Arnis Mencendorfs un piebilst, ka pie toreizējās Ministru Padomes aizvadīja trīs dienas un divas naktis. Vēl interesants fakts, ka barikāžu dienās viņš dzirdēja, kā pensijas vecuma kundzītes sacīja, ka tik droši Rīgā viņas nekad nav jutušās. Tik daudz tajā laikā bija dzirdama latviešu valoda. “Cienīsim savu neatkarību, atcerēsimies savu vēsturi, stāstīsim bērniem, kā tas bija, ar saviem darbiem un mīlestību stiprināsim mūsu valsti un ģimenes!” vēlēja Arnis Mencendorfs.
Savukārt mūziķis, skolotājs un vēsturnieks Artūrs Zemnieks tālajā 1991. gadā bija 1. klases skolnieks. Viņa vectēvs notikumiem sekoja līdzi, klausoties radio. Artūrs arī gribēja zināt, kas notiek, un vectēvs tik noteica: šķiet, tev būs jāiet pionieros. Par laimi, tas nepiepildījās. Saules mūžu Latvijai! — tāds bija Artūra vēlējums.
Reklāma