Iveta Skaba
Daudzām ģimenēm, kurās aug mazi bērni, pienāk brīdis, kad vajadzīgi aukles pakalpojumi. Labi, ja ir vecmāmiņas vai citas uzticamas personas, kas var pieskatīt bērnus. Ja tādas iespējas nav, jāmeklē cilvēks no malas. Lielajās pilsētās talkā nāk aģentūras, kuras piedāvā sertificētu aukļu pakalpojumus. Šīs iestādes var sniegt atsauksmes par konkrētu cilvēku, tālākais jau vecāku ziņā. Mazpilsētās tas pārsvarā nav iespējams, un te galvenokārt darbojas atsauksmes “no mutes mutē”.
Mana paziņa pirms kāda laika pārcēlās uz dzīvi mazpilsētā. Maiņu darba dēļ nācās algot aukli, ko sameklēja ar sociālo tīklu starpniecību. Pati tagad atzina, ka tas nebija labākais veids. Bet ja nu citas izejas nav? “Pievēru acis uz daudz ko,” stāsta paziņa. “Par laimi, alkoholu nelietoja un bērniem pāri nedarīja.” Tomēr ģimene no aukles pakalpojumiem nesen atteicās un ir jaunas meklējumos. Tas sagādā grūtības, jo vietējie cilvēki nav iepazīti un kārtējo reizi negribas “iegrābties”.
Manuprāt, arī šis jautājums ir kā karstais kartupelis mutē. Aukles darbs nav no vieglajiem, jo jāatbild par bērnu vecāku prombūtnes laikā. Jāatrod kopīga valoda gan ar bērnu, gan vecākiem. Ne tikai “jāuzmet acs”, lai bērniņš neielien, kur nevajag, bet saturīgi jāpavada laiks.
Arī vecākiem tā ir viela pārdomām. Saviem bērniem gribas auklīti kā Mēriju Popinsu — stingru, gudru un brīnumjauku. Vai droši svešo sievieti ielaist savās mājās un uzticēt viņai dārgāko, kas ir, — bērnus? Kā noteikt robežu, ko aukle drīkst un nedrīkst darīt? Kā zināt, vai viņu pieņems bērni, un otrādi — kā viņa izturēsies pret bērniem? Vai vecākiem pietiks ar to vien, ka ar bērniem ir kāds pieaugušais, un tas nekas, ja deguns visu laiku telefonā? Vai tomēr gribētos, lai aukle dotu arī savu pienesumu bērna attīstībā?
Tā ir kā sava veida laimes spēle. Bieži bērnu pieskatītāja pat kļūst teju par ģimenes locekli, un kontakts nezūd, kad atvases jau izaugušas. Tomēr gadās, ka ceļi šķiras, tā īsti nesākušies.
Ja nu reiz nolemjam dot iespēju nezināmam cilvēkam, tomēr vajadzētu rast iespēju un uzzināt mazliet vairāk, nevis būt mierā ar to, cik katrs par sevi atklāj sociālajos tīklos. Nevis pievērt acis, bažījoties, ka nebūs, kam bērnus pieskatīt, bet gan parādīt ceļu uz durvju pusi. Un nekautrēties to darīt, lai beigās nav jāpiedzīvo Holivudas trillera cienīgi notikumi, kā tas bija ar manu paziņu.
