Mazliet cilvēcības

Samērā bieži braucot ar vilcienu, ar patiku vēroju konduktoru darbošanos. Kaut šajā ziņā kāds civilizācijas līmenis panākts! Konduktors pienāk pie pasažiera, sasveicinās un pārbauda biļeti. Mierīgi, pieklājīgi, cilvēcīgi. Bez stresa sajūtas, kas bija jāpiedzīvo padomju laikos.

Lai gan pagājis vairāk nekā 30 gadu, atmiņā palicis kāds gadījums. Tolaik, lai biļeti iegādātos par puscenu, skolēniem vajadzēja uzrādīt skolēna apliecību. Kādam jaunietim apliecība kārtējā mācību gadā bija pagarināta, bet zīmogs mazliet bāls. Tā vietā, lai puisim ieteiktu doties pie skolas vadības un uzspiest jaunu zīmogu, kontroliere ar savām knaiblēm sāka caurumot apliecību. “Ko jūs darāt?” es sašutumā iesaucos. “Sniedziet pretenzijas skolai, kāpēc jūs bojājat dokumentu?!” man piebalsoja cita pasažiere. Kontroliere uzspēlētā tonī atbildēja: “Mums, latviešiem, ir paradums bāzt degunu tur, kur nevajag!” Ko gan kontroliere gribēja pierādīt?

Līdzīgas pārdomas radās, šajās dienās lasot par atgadījumu vilcienā, kad bērnam bija aizmirsusies 3+ atlaižu karte. “ViVi” konduktors draudēja bērnu izsēdināt no vilciena, ja nebūs atbilstošas biļetes. Uz šo notikumu reaģējis arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, pēc kā “ViVi” vadība ģimenei atvainojās.

Var saprast konduktoru, jo viņam ir jāpilda visi noteikumi. Ja ierodas virskontrole un konstatē šo pārkāpumu, no nepatikšanām neizvairīties. Protams, arī pasažieriem jāievēro visas prasības, ja reiz tādas noteiktas.

Šajā gadījumā bērni brauca bez vecākiem, un viņiem varēja arī naudas nebūt. Par laimi, brālis piemaksāja biļetes cenas starpību, visi trīs ģimenes bērni brauca tālāk, un nekurienes vidū nevienu neizsēdināja. Mani ne tik daudz uztrauc nevis samaksas pieprasīšana par biļeti, bet gan draudi izdzīt no vilciena. Vai konduktors gribētu, lai kāds cits viņa kolēģis tāpat izrīkotos ar viņa tuvinieku? Diez vai. Vai tādu pašu taktiku būtu piemērojis arī kādam iereibušam pasažierim, kurš traucētu pārējiem? Nē. Vien pakratītu pirkstu un paietu garām. Drosme ir tikai pret vājāko un neaizsargātāko.

Un vēl. Bērns taču nebrauca “par zaķi”, kādu daļu bija samaksājis. Ko ar šādu attieksmi bija domājis konduktors? Ar bērniem mierīgi aprunājoties, izrādot kaut mazliet cilvēcības, būtu ieguvis labu garastāvokli un mieru sirdī.