Katrs gads ko labu devis. Meta Šlesere: dejotāji ir kā bites, kas salido kopā - san, dejo un priecājas
13:3107.02.2026
Iveta Skaba
136
Dalies:
Piektdien skaistu jubileju svinēja jaunjelgaviete Meta Šlesere. Visa viņas dzīve griezusies ap deju. Arī tagad viņas norādījumiem klausa “Vīzijas” dejotājas. Tāda būs arī mūsu saruna — par deju.
IVETA SKABA
Ar mammu dejo valsi
— Esat jaunjelgaviete?
— Visi mani senču senči dzīvojuši Jaunjelgavā un es arī. Esmu dzimusi pretī tagadējai jaunajai skolai. Tur bija veca māja. Vai zināt, kāpēc man tāds vārds?
— Kāpēc?
— Es saviem vecākiem prasīju, kur jūs man tādu vārdu likdami? Mamma teica, ka tēvs izvēlējās. Jaunjelgavā bija friziere, vārdā Meta. Tā bija uguns, ne laiks! Ugunīga sieviete! Tēvs nolēma savai meitai ielikt tādu vārdu. Māsa — Aija, brālis — Jānis, man vārds no ugunīgās frizieres.
— Par dziedātājiem saka, ātrāk sāka dziedāt nekā runāt. Jūsu dzīve ar deju saistīta. Varbūt arī jūs agrāk sākāt dejot nekā staigāt?
— Iespējams. Skolā sāku iet no sešiem gadiem. Atceros, ka kultūras namā, tajā pašā, kas tagad mums ir, ar mammu dejojām apaļo valsi. Vai tagad kāds sešgadīgs bērns to dejo? Mamma bija liela dejotāja un dziedātāja, tēvs bija tikai dziedātājs, dejošana viņam tā. Mamma gan, un es līdz ar to. Tā ka dejošana man no mammas.
Paskaties grāmatiņā!
— Jūs taču deju kaut kur mācījāties?
— Nē. Kad pabeidzu 11. klasi, gribēju iet uz tagadējo Kultūras akadēmiju. Toreiz jau nebija tādas reklāmas kā tagad. Tad man viens “pārgudrs” pateica: tev tur nav ko iet, tu neproti spēlēt kādu instrumentu. Līdz ar to tas bija viss. Pēc kāda laika satiku mūzikas skolotāju Veltu Kalniņu, kura man teica: “Kāpēc tu tā? Varēji taču ar mani aprunāties. To, ko tur prasa, tu jau skolā mācījies.” Tādi muļķi mēs toreiz bijām.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.