Dziesma ir manas mājas. Austra Pumpure (1)

Ja būtu jāatbild uz jautājumu, kurš no literatūras žanriem mūsdienās ir vispieprasītākais, vienas atbildes nebūtu, taču droši var apgalvot, ka viens no ļoti populāriem žanriem ir biogrāfiskā proza. Citiem vārdiem, vēstījums par kāda konkrēta, sabiedrībā atpazīstama un cienīta cilvēka dzīvi. Pavisam nesen ceļu pie lasītājiem sācis rakstnieces Janas Egles biogrāfiskais romāns “Diena ir izdevusies. Austra”.

Rokas vēl mazas, tās ātri nogurst

Romāns, protams, nav tas pats, kas autobiogrāfija, jo tajā bez faktiem par galvenā varoņa dzīvi ir pieļaujams arī autora brīvs domu lidojums, interpretācija, liriskās atkāpes. Sākot lasīt grāmatu par Austru Pumpuri, iepriecina konkrētība un veids, kādā tiek pasniegta informācija. Lietišķi, bet ne sausi, turklāt ir jūtams, cik pamatīgi rakstniece iepriekš sagatavojusies — meklējusi informāciju.
Jau no pirmajām lapaspusēm lasītājs savā iztēlē nokļūst kuplas ģimenes vidū Kurzemes puses “Ūdeņu” mājās. Tas nav tālu no robežas ar Lietuvu, tuvu pie Rucavas, taču tur runātā ikdienas valoda tik atšķirīga, ka daudziem vārdiem, ja neskatās grāmatas beigās, nav iespējams uzminēt to nozīmi. Un dziesmas ikvienos godos un ikdienā par spīti tam, kad dažubrīd, kā jau laukos, darbs dzen darbu. “Vakarā tēvs Miķelis pārrodas no pūtēju orķestra mēģinājuma, viņš ir apvienotā Nīcas, Bārtas un Dunikas Aizsargu pūtēju orķestra vadītājs un diriģents, arī pats spēlē trompeti” — šeit arī slēpjas atbilde par savulaik visā Latvijā populārās dziesminieces Austras Pumpures profesionālo izvēli mūžu veltīt dziesmai un mūzikai. Itin bieži jau kopš agras bērnības Austra ar brāli Alfrēdu ņem tēva akordeonu un mēģina nospēlēt kādu dziesmu. Rokas vēl mazas, tās ātri nogurst, taču izvilināt melodiju izdodas kā vienam, tā otram.