Līga Kupšāne dod prieku visdrūmākajiem

Šajā nedēļā par gadu vecāka kļuva koknesiete Līga Kupšāne. Eņģelis — tā varu viņu nosaukt, ja jāraksturo Līga, kura no skata gan nav maiga un pūkaina kā baroka laika gleznās debesu iemītnieki. Pati gājusi cauri tik daudzām sāpēm, bet iznākusi sirsnīga, iejūtīga, atsaucīga.
Koknese pamazām ieslīgst krēslā. Nolieku auto mazā pagalmā starp daudzdzīvokļu mājām. Pretī malkas šķūnīši, līdzās tiem zālē iemīta taciņa. Pa ceļam uz māju 1905. gada ielā skaļi klaigājot pretī nāk bērnu bariņš. Vēl tikai pagalms, pirmais stāvs, pa labi. Durvju elektriskais zvans pie Līgas durvīm klusi spēlē Bēthovena “Fur Elise”.
Omulīgajā dzīvoklī pie sienas sakārtas daudzas pateicības. Par palīdzību, atsaucību. Saruna ar Līgu raisās pati no sevis. Brīžiem viņas teiktais manī saviļņo emocijas, bet cenšos nepazaudēt stāsta pavedienu.
Šajā vietā viņa ar ģimeni dzīvo vien piekto gadu. Pirms tam tuvāk dzelzceļam, kā vietējie saka — barakās. Tajā laikā piedzima Mikus, jaunākais dēls. Barakas ir vecas koka mājas, un tajās pārsvarā mitinās personas, kurām ļoti garšo alkohols. “Ar viņiem jau bija apnicis karot. Par laimi man piešķīra šo dzīvokli. Dēlam te sava istaba, man ar draugu sava,” stāsta Līga.